Tu pat negribi būt dīvains.
Tu pat nemāki būt izmisis.
Vairs nemāki.
Tu būsi Nesaprotošais, lai gan nekad neesi tā arī īsti sapratis.
Tu smējies, un citi smējās kopā ar tevi- vienalga, vai tas bija smieklīgi vai ne. Turpmāk tu būsi nopietns un visi būs nopietni kopā ar tevi, lai cik muļķīgi tas viss arī nebūtu.
Atgriezies! Atgriezies!
Nāc atpakaļ pavasarī. Izaudz ar asniem no zemes un ziediem no ērkšķogu krūma. Nāc atpakaļ tad, kad es tevi vairs negaidīšu. Un neticēšu brīnumiem vairs. [Un tavai atnākšanai vismazāk.]
Ir vienalga.
Jo pavasarī es būšu akla. Un mans kaķis arī, lai gan viņš nemaz nav mans, lai gan mēs abi esam gandrīz brīvi.
Vismaz gribēsim tā.
Pavasarī es būšu akla. Satumsušiem pirkstiem taustīšu drāšu mudžekli sētmalē un teikšu- skat, zāle jau dīgst!
Turpmāk tu būsi izaudzis liels un svešs.
Un pavasarī nestaigās vairs pūķīši un salamandras, un sniega bites izrautiem dzeloņiem iekusīs zemē.
Es neredzēšu dzērves atgriežamies. Bet atnāca pavasaris.
Mana ledus sirds būs vienaldzīgāka kā jelkad, un es kailām kājām iešu uz Ziemeļpolu pie Sniega karalienes. Un varbūt...
Bet uz ziemeļpolu nelido dzērves.
Un tu būsi šausmīgi vecs.
