Neviens no aptaujātajiem cilvēkiem atklāti nesludināja "Es esmu hipijs". Pret šo vārdu ir jau izveidojies sava veida aizspriedums, jo tas ir pretēji hipiju izpratnei par brīvību - sevi kaut kā tik ļoti konkrēti definēt. Pašiem hipijiem bieži vien šķiet, ka šī vārda pielietojums viņus kaut kādā ziņā ierobežo.
Ir divas samērā atšķirīgas attieksmes pret vārdu "hipijs". Viena vairāk vai mazāk attiecas uz 60.gadu beigām, 70.gadu sākumu, savukārt otra - uz 80.gadiem. 60.-70.gadu hipiji bieži vien uzskata, ka būt hipijam - tas ir ideālais cilvēka stāvoklis un viņi to vēl nav sasnieguši, un pietuvošanās šim vārdam ir liels gods, tādēļ sevi viņi īsti par hipijiem nesauc, jo uzskata to par pārāk pagodinošu nosaukumu.
Savukārt otra grupa uzskata, ka šis vārds ir jau pārāk nodeldēts pašlaik un arī agrāk, kad vēl nebija zaudējis savu spožumu, ierobežoja, atklāja tikai vienu viņu personības šķautni.
Piemēram Georgijs Meitins saka: "Jā, daži tā mūs sauc - piemēram, padomju izmeklētājs bija pārliecināts, ka var būt vai nu hipijs vai nu ticīgais.- Kas attiecas uz mani, tad gan viens, gan otrs tikai aptuveni izteica manu būtību un uzskatus. Tā vārds ticīgais apzīmē tikai to, ka cilvēks tic Dievam. Es uzskatu, ka Dievam ir nevis jātic, bet jādzīvo ar to.Līdzīgi ir ar hipijiem. Un es negribēju sevi ierobežot slēpjoties aiz kāda nosaukuma." Līdzīgi uzskati bija daudziem cilvēkiem, un bieži vien runājot par savējiem, tiem kurus sabiedrība dēvēja par hipijiem, paši hipiji lietoja vārdus "matainais", vai "pipls"(angl. cilvēks). Otrais apzīmējums samērā labi raksturo pašu hipiju attieksmi pret sevi - esmu vienkārši cilvēks.
Ideāli un meklējumi !!! -
Savukārt otra grupa uzskata, ka šis vārds ir jau pārāk nodeldēts pašlaik un arī agrāk, kad vēl nebija zaudējis savu spožumu, ierobežoja, atklāja tikai vienu viņu personības šķautni.
Piemēram Georgijs Meitins saka: "Jā, daži tā mūs sauc - piemēram, padomju izmeklētājs bija pārliecināts, ka var būt vai nu hipijs vai nu ticīgais.- Kas attiecas uz mani, tad gan viens, gan otrs tikai aptuveni izteica manu būtību un uzskatus. Tā vārds ticīgais apzīmē tikai to, ka cilvēks tic Dievam. Es uzskatu, ka Dievam ir nevis jātic, bet jādzīvo ar to.Līdzīgi ir ar hipijiem. Un es negribēju sevi ierobežot slēpjoties aiz kāda nosaukuma." Līdzīgi uzskati bija daudziem cilvēkiem, un bieži vien runājot par savējiem, tiem kurus sabiedrība dēvēja par hipijiem, paši hipiji lietoja vārdus "matainais", vai "pipls"(angl. cilvēks). Otrais apzīmējums samērā labi raksturo pašu hipiju attieksmi pret sevi - esmu vienkārši cilvēks.
Ideāli un meklējumi !!! -
Ārzemēs, sākot jau ar 60. gadiem ga lvenais hipiju lozungs bija Peace, love, freedom - miers, mīlestība, brīvība. Arī Latvijā un pārējā Padomju Savienībā hipiju ideāli saistīti ar šiem trim jēdzieniem. Vēlēšanās būt brīvam Padomju Savienībā noteikti bija vēl aktuālāka nekā Rietumos.
Gan šeit, gan Rietumos brīvību hipiji saprata kā iziešanu ārpus sabiedrības, ārpus tās materiālajām interesēm, rūpēm, iespēju dzīvot saskaņā ar sevi. Tas bija mēģinājums iziet ārpus padomju dzīvesveida un atrast ko citu. Brīvības izjūta arī noteica to, ka hipijiem neizveidojās organizācija, statūti, oficiāli līderi.
Otrs pamatprincips - miers - arī šeit bija ļoti svarīgs. Viens no 80. gadu beigu hipijiem, Otto, šo izpratni par mieru skaidro ne tikai kā protestu pret karu Afganistānā vai kur citur, bet daudz plašākā nozīmē, kā mieru pret savu tuvāko, mieru ikdienā, savās ārējās izpausmēs un attieksmē pret pasauli. Pacifisms izpaužas, radot ko skaistu, pabarojot kādu izsalkušu paziņu vai vienkārši izplatot draugiem kāda dzejnieka dzejoļus. Ar pacifismu saprata mīlestību pret pasauli.
Mīlestība pret savu tuvāko bieži vien tika banalizēta, un jēdzienu free love - brīvā mīlestība - sabiedrība saprata tikai kā seksuālo brīvību un visatļautību, bet paši hipiji bieži ar to domāja pavisam kaut ko citu. Ieva Brašmane (Klingers): "Aizbraucu uz Liepāju, un tur meitenēm pirmais jautājums par brīvo mīlestību, kā tur ar to brīvo mīlestību, bet es teicu: mīlestība vienmēr ir brīva, vai, viņas bija tik vīlušās! Neko nezinu par grupveida seksu, nezinu, ka būtu kaut kas bijis, esmu dzirdējusi, ka piemin konkrētus cilvēkus un saka, jā, tā bija, bet es varu zvērēt, ka tā nebija. Tas nekas nebija. Ne tuvu tam."
Hipiju savstarpējās sieviešu un vīriešu attiecības patiešām bija brīvākas nekā vispārpieņemtās normas, attiecības pastāvēja tik ilgi, cik ilgi tās bija dzīvas un dabiskas, un pārtrūka tad, kad bija kļuvušas formālas.
Garīgie meklējumi - Kustība ar šādiem ideāliem meklēja un atrada sev priekštečus tuvākā un tālākā pagātnē. Bieži vien hipiji teica, ka Jēzus Kristus bijis pirmais hipijs. Vēl pie šādiem hipiju līdziniekiem vai līdzīgu ideju sludinātājiem pieskaita Asīzes Francisku, Budu, Mahatmu Gandiju u. c.
Ļoti daudzi meklēja jaunus ceļus kristietībā, vairoties no dogmām. 1971. gadā rīdzinieks, Kazas apmeklētājs un pēc būtības hipijiem tuvs cilvēks Sandrs Rīga (Aleksandrs Rotbergs) kopā ar domubiedriem Maskavā izveidoja ekumēnisko kustību, kura uzskatīja, ka starp dažādajiem kristietības novirzieniem nav būtisku atšķirību. Šāda izpratne pilnībā atbilda hipiju viedoklim par reliģiju, un ļoti daudzi hipiji kā vienu no saviem tālākajiem attīstības ceļiem izvēlējās tieši ekumēnisko kustību.
Viena no populārākajām kristīgajām konfesijām hipiju vidū bija pareizticība. Līdzība bija jau ārējā izskatā - garmatainos un bārdainos hipijus bieži vien uz ielas ļaudis noturēja par batjuškām - pareizticīgo mācītājiem, t. s. tētiņiem. Tostarp arī pareizticībā ir saglabājies tāds jēdziens kā юродство -"svētā plānprātība". Tā ir plānprātība, dīvainība, kas tuva apskaidrībai, svētais plānprātiņš var staigāt basām kājām, noziesties ar mēsliem utt. - darīt tādas lietas, kas nav pieņemamas parastai sabiedrībai. Tas ir pilnīgi pretēji Rietumu mentalitātei un protestantu kultūrai. Hipijiem neapšaubāmi piemita kaut kas no šīs svētās plānprātības motīviem, zināms iracionālisms, ar ko arī varētu skaidrot šo tuvināšanos pareizticībai.
Nenoliedzama bija hipiju saistība ar bohēmu. Hipiju vidū valdīja tāda kā mūžīgo svētku, mūžīgā skurbuma izjūta, kuru vēl pastiprināja ar dažādu narkotiku un alkohola palīdzību.
80. gados, līdz ar dažādu jaunu strāvojumu ienākšanu parādījās lielāka interese par okultismu, anarhismu, antisemītismu utt.
Jāsaka, ka hipijiem nebija ideoloģijas tādā vispārpieņemtā nozīmē, bija daudz kopīgu uzskatu, bet runāt par kādu vienu vispārpieņemtu uzskatu šeit nevarētu. Galvenais - personīgais ideju konglomerāts, kas ļauj iegūt garīgo līdzsvaru un uzlūkot pasauli savā skatījumā.
Faktiski no 70. gadiem līdz pat Padomju Savienības sabrukumam bija raksturīgi, ka daļēji pārklājās savstarpēji atšķirīgas tendences - disidentiskā demokrātiskā kustība, hipiji, reliģiskie disidenti u. c., jo tas viss bija apspiests, un šie cilvēki cits citā redzēja radniecīgus sākumus un it kā kādu vienotu mērķi, vienotus centienus, tādēļ cits citu neatgrūda.
Otrs pamatprincips - miers - arī šeit bija ļoti svarīgs. Viens no 80. gadu beigu hipijiem, Otto, šo izpratni par mieru skaidro ne tikai kā protestu pret karu Afganistānā vai kur citur, bet daudz plašākā nozīmē, kā mieru pret savu tuvāko, mieru ikdienā, savās ārējās izpausmēs un attieksmē pret pasauli. Pacifisms izpaužas, radot ko skaistu, pabarojot kādu izsalkušu paziņu vai vienkārši izplatot draugiem kāda dzejnieka dzejoļus. Ar pacifismu saprata mīlestību pret pasauli.
Mīlestība pret savu tuvāko bieži vien tika banalizēta, un jēdzienu free love - brīvā mīlestība - sabiedrība saprata tikai kā seksuālo brīvību un visatļautību, bet paši hipiji bieži ar to domāja pavisam kaut ko citu. Ieva Brašmane (Klingers): "Aizbraucu uz Liepāju, un tur meitenēm pirmais jautājums par brīvo mīlestību, kā tur ar to brīvo mīlestību, bet es teicu: mīlestība vienmēr ir brīva, vai, viņas bija tik vīlušās! Neko nezinu par grupveida seksu, nezinu, ka būtu kaut kas bijis, esmu dzirdējusi, ka piemin konkrētus cilvēkus un saka, jā, tā bija, bet es varu zvērēt, ka tā nebija. Tas nekas nebija. Ne tuvu tam."
Hipiju savstarpējās sieviešu un vīriešu attiecības patiešām bija brīvākas nekā vispārpieņemtās normas, attiecības pastāvēja tik ilgi, cik ilgi tās bija dzīvas un dabiskas, un pārtrūka tad, kad bija kļuvušas formālas.
Garīgie meklējumi - Kustība ar šādiem ideāliem meklēja un atrada sev priekštečus tuvākā un tālākā pagātnē. Bieži vien hipiji teica, ka Jēzus Kristus bijis pirmais hipijs. Vēl pie šādiem hipiju līdziniekiem vai līdzīgu ideju sludinātājiem pieskaita Asīzes Francisku, Budu, Mahatmu Gandiju u. c.
Ļoti daudzi meklēja jaunus ceļus kristietībā, vairoties no dogmām. 1971. gadā rīdzinieks, Kazas apmeklētājs un pēc būtības hipijiem tuvs cilvēks Sandrs Rīga (Aleksandrs Rotbergs) kopā ar domubiedriem Maskavā izveidoja ekumēnisko kustību, kura uzskatīja, ka starp dažādajiem kristietības novirzieniem nav būtisku atšķirību. Šāda izpratne pilnībā atbilda hipiju viedoklim par reliģiju, un ļoti daudzi hipiji kā vienu no saviem tālākajiem attīstības ceļiem izvēlējās tieši ekumēnisko kustību.
Viena no populārākajām kristīgajām konfesijām hipiju vidū bija pareizticība. Līdzība bija jau ārējā izskatā - garmatainos un bārdainos hipijus bieži vien uz ielas ļaudis noturēja par batjuškām - pareizticīgo mācītājiem, t. s. tētiņiem. Tostarp arī pareizticībā ir saglabājies tāds jēdziens kā юродство -"svētā plānprātība". Tā ir plānprātība, dīvainība, kas tuva apskaidrībai, svētais plānprātiņš var staigāt basām kājām, noziesties ar mēsliem utt. - darīt tādas lietas, kas nav pieņemamas parastai sabiedrībai. Tas ir pilnīgi pretēji Rietumu mentalitātei un protestantu kultūrai. Hipijiem neapšaubāmi piemita kaut kas no šīs svētās plānprātības motīviem, zināms iracionālisms, ar ko arī varētu skaidrot šo tuvināšanos pareizticībai.
Nenoliedzama bija hipiju saistība ar bohēmu. Hipiju vidū valdīja tāda kā mūžīgo svētku, mūžīgā skurbuma izjūta, kuru vēl pastiprināja ar dažādu narkotiku un alkohola palīdzību.
80. gados, līdz ar dažādu jaunu strāvojumu ienākšanu parādījās lielāka interese par okultismu, anarhismu, antisemītismu utt.
Jāsaka, ka hipijiem nebija ideoloģijas tādā vispārpieņemtā nozīmē, bija daudz kopīgu uzskatu, bet runāt par kādu vienu vispārpieņemtu uzskatu šeit nevarētu. Galvenais - personīgais ideju konglomerāts, kas ļauj iegūt garīgo līdzsvaru un uzlūkot pasauli savā skatījumā.
Faktiski no 70. gadiem līdz pat Padomju Savienības sabrukumam bija raksturīgi, ka daļēji pārklājās savstarpēji atšķirīgas tendences - disidentiskā demokrātiskā kustība, hipiji, reliģiskie disidenti u. c., jo tas viss bija apspiests, un šie cilvēki cits citā redzēja radniecīgus sākumus un it kā kādu vienotu mērķi, vienotus centienus, tādēļ cits citu neatgrūda.
