Zuze2

šī ir Zuze

vinepiemērotākajā brīdī. Tieši tad, kad tu vismazāk to gaidi, tieši tad, kad liekas, ka viss sāk nostāties savās vietās... Ir ļoti mīļi cilvēki visapkārt... Ir ļoti mīļas lietas visapkārt... Ir ļot daudz mīļa visapkārt, tomēr tam visam pāri stāv kaut kas vēl mīļāks. Tāds, ko tu esi pieradis redzēt, sajust un mīļot... Un tad viss saplīst... Un tu saproti, ka viss aiziet galīgā mēslainē... Šo sunīti mēs gribējām ar brāli ļoti ilgi... Tētis ar neatteicās, taču mamma teica, ka žurka mājās nav vajadzīga, un tomēr tētis viņu atveda... Atceros kā mazs kucēns pārgāja pāri istabai, tiecoties pēc piena... Tieši pa vidu paspēja apčurāties, taču neviens nebija dusmīgs... Jau no pirmajām dienām mēs visi viņu iemīlējām... It sevišķi mamma. Es pats viņai izdomāju vārdu... Un visi piekrita tam, kaut arī vēlāk tika izdomāta saīsinātā versija no Zuzanna uz Zuze. Man bija 11 vai 12 gadi, kad Zuze pie mums parādījās... Es palēnām augu, viņa līdz ar mani. Man nācās pamest mājas, lai mācītos pilsētā un es tikai reizi nedēļā vai divās atbraucu mājās... Un Zuzīte vienmēr skrēja man pretī... Nolaizīja man visu ģīmi... Un vienmēr bija priecīga. Lai arī daudzreiz viņa domāja pa savam, tomēr mēs viņu mīlējām... Tad kādu reizi mūsu taksītis neiepatikās vienai kucei, kas viņu sakoda... Toreiz es biju mājās... Viņu operēja uz mūsu virtuves galda... Uzlika vairākas šuves... Un viņa izdzīvoja... Viņa izdzīvoja arī pēc tam, kad lecot no dīvāna, bija iespiedusi nervus un viņas kājas bija atteikušas kustēties... Arī tad masāžas un vitamīnu potēšana viņu saglāba... Tad viņu bija sakodušas otru kaimiņu kuces... Toreiz uz neko labu necerējām, toties vetārsts, kas suņus vispār nemīl (ģimenes labs draugs) sašuva mūsu sunīti un viņa atkal izdzīvoja... Tas, ka viņa medībās zaudēja pusi astes un auss, kā arī abas ausis izskatījās pēc skrandā, to arī viņa varonīgi izcieta.. Bet tagad viņu tās divas kuces nokoda... Un es to nezināju.... Ja vien es varētu aizbraukt uz mājām un redzēt vēl viņu vismaz pēdējo reizi... Bet es nevaru... Asaras pašas par sevi krīt no acīm ārā un es tur neko nevaru padarīt... Domāju, ka tagad kādu laiku es pasēdēšu klusībā un par mani varēsiet dzirdēt itin maz... Es agrāk nedomāju, ka man tas tik ļoti sāpēs... Bet dzīve ir nežēlīga...