Staburags - apmēram 18,5 m augsta saldūdens kaļķiežu klints Daugavas ielejas kreisā krasta dolomītu kraujas malā.
Staburags patiesi bija dabas brīnums
Vai tomēr bija vērts to nogremdēt? - par to strīdas vēl daudzi. To visu cilvēki itkā paredzēja, bet kuru tajā laikā tas interesēja... ''Tautas labā'' skanēja sauklis, un visi cerēja ka šis upuris būs vērts.
Veco laiku cilcēkim pat prātā neienāca tas, ka kādam varētu galvā ienākt tāda doma, kas šo dabas brīnumu izpostītu. Tom;er tas notika.
Nesen internetā atradu Henrika Skujas (ja nemaldos) 1940. gada rakstu.. ''Visu šo parādību starpā tomēr izceļas Staburags un tā tuvākā apkārtne; gan ne tik daudz ar savu augstumu un apmēriem, kā savu vienreizību, savdabīgo raksturu.''........''Ir daudzas vietas Daugavas krastos, kur stāvās dolomītu klintis pārsniegs Staburagu augstumā un iespaida lieliskumā, bet nav otras, kur uz tik mazas platības būtu vērojams vienkopus tik daudz bioloģiski interesanta. Ja Daugavas krastu dolomīti ir reiz bijušā monumentālas kapenes, kas pakļautas lēnai iznīcībai, tad Staburaga radzē uz šīm drupām un pīšļiem dzimst neskaitāmi jauni dzīvības veidi, kas veco materiālu lej jaunās īpatnās parādību formās.''........................................
Un nu jau vairāk kā 65 gadus šī klints dz'īvo tikai rakstos, gleznās un vecu cilvēku atmiņās....
.
