Vakar sēdēju tā laiski savā nodabā zem saules un domāju .
Domāju, domāju un sapratu, drīzāk izdomāju, ka viss, ko es redzu ,savā ziņā sagādām man prieku, laimi un tādu kā milzu pacilātību. Es sapratu, ka pasaulei ir tik daudz problēmu, taču ikvienu no viņām var risināt un palīdzēt ikvienam, kam tas ir patiešām vajadzīgs.
Mēs katrs esam , ka mākslinieki, kas paši sazīmē savu likteni. bet tad mums ir jāatcerās tas, ka dzēžgumija ir domāta mīkstajiem, kas nespēj riskēt un saprast, ka viss ir skaisti, pat ja nesanāk kā sākumā bija iecerēts. Un cerēt nevajag, vajag ticēt, jo ja tic, un labi grib, tad visu var.
