Viduslaiku pilis Latvijā12

Dundagas pils: to cēlusi Rīgas arhibīskapija 13. gadsimta beigās. Valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis un valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Rīgas bīskapija Dundagas novadu savā pārvaldībā ieguva 1237. gadā. Dundagas pils celta līdzās kuršu apmetnei (Dundagas Kalnadārzs). Pils celtniecības laiks nav zināms, pirmoreiz rakstītos avotos pils minēta 1318. gadā. Tiek pieņemts, ka pils celta 13. gadsimta beigās. Brīžiem pili ieņēma Livonijas ordenis. 1434. gadā pils tika pārdota Kurzemes bīskapijai, 1559. gadā - Dānijas karalim, kurš to uzdāvināja savam brālim Magnusam - nākamajam Kurzemes bīskapam. Vēlāk pils vēl vairākas reizes mainīja īpašniekus. 17. gadsimta vidū pils īpašnieks bija Oto Ernests Maidels, kura atraitne Anna Sibilla (dzimusi Osten-Zakena) 17. gadsimta beigās pili sāka pārveidot no fortifikācijas par greznu muižnieku mītni. 1785. gadā pilij uzcelts trešais stāvs. Osten-Zakeniem pils piederēja līdz 20. gadsimta sākumam. 1872. gadā pils smagi cieta ugunsgrēkā, kurā gāja bojā telpu interjers. Nākamo reizi pili ugunsgrēks izpostīja 1905. gadā un 1909. gadā tika uzsākta pils atjaunošana un pārbūve pēc H. Pfeifera projekta. Pils ieguva masīvas, smagnējas formas, tika arī modernizēta. Kopš 1926. gada pils tiek izmantota sabiedriskām vajadzībām, šeit dažādos laika posmos izvietojot skolu, pagasta pārvaldes iestādes, tautas namu, citas sabiedriskās iestādes. Pils tiek aktīvi izmantota līdz mūsdienām. Pils vietu no trim pusēm apņem ūdens, no ceturtās puses to sargāja vēlāk aizbērts aizsarggrāvis. Pils veido 48 x 69 metrus lielu četrstūri, ko ietver augsti aizsargmūri un pils korpusi. Līdz mūsdienām pils iekšpagalmā saglabājusies aka. Daudzajās pārbūvēs pils pārveidota, tai nav izteiktas noteikta arhitektūras stila pazīmes. Interesants mākslas piemineklis ir 1909. gadā abās pusēs ieejai Rīgas tēlnieka Augusta Folca veidotie ciļņi - viens ataino ordeņa mūku un otrs - bīskapu[3]. Ar Dundagas pili saistīti savdabīgi nostāsti, kas savijas ar realitāti, nostāsti par rūķīšiem, mūsdienu spoku stāsti.

Ēdoles pils: viduslaiku pils Ēdolē, vienīgā Kurzemes bīskapijas pils, kas vēl ir lietošanas kārtībā. Visdrīzāk celta 14.gadsimta pirmajā trešdaļā. Valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis un valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Ēdoles pils veidota kā ūdenspils - to no visām pusēm aizsargāja ūdens šķēršļi, tai skaitā no trim pusēm rakti dziļi grāvji. Ūdens šķēršļi norobežo 66 x 150 metrus lielu laukumu, kur atrodas pils un - agrākos laikos - arī priekšpilis. Pils viduslaiku daļa ir 31,5 x 34,5 metrus liela, ieeja pilī vedusi no austrumiem. Senākā viduslaiku pils daļa ir ziemeļu korpuss, zem kura izbūvēti arī plaši pagrabi. Vēlāk uzbūvēts rietumu un dienvidu korpuss. 16.gadsimtā uzbūvēts apaļais tornis. Visas šīs būves ietver iekšpagalmu. 18.-19.gadsimta pārbūvju rezultātā izveidojies arī saimniecības pagalms ar mazu tornīti. Pils viduslaiku interjeri tika pārveidoti 1835.-1841.gada pārbūvē, savukārt 19.gadsimta interjeri lielā mērā zuduši 1905.gada ugunsgrēkā un vēlākos laikos. Saglabājušās ozolkoka balustrādes ieejas hallē un daļa no citām detaļām. Virs ieejas pilī atrodas ap 1840.gadu veidots Bēru dzimtas ģerbonis. Ar pili saistīts lielāks skaits nostāstu, tai skaitā par brāļu naidu un slepkavību, kura rezultātā uz pils sienas parādījies nenomazgājams asins traips, kura vietā nācies izbūvēt kamīnu. Ar pili saistīts arī nostāsts par rūķīšu kāzām kā arī lielāks skaits mūsdienu nostāstu par jaunākajos laikos redzētām dīvainām parādībām.

Jaunpils pils: viduslaiku pils Jaunpilī, cēlis Livonijas ordenis 14. gadsimta otrajā pusē. Valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis un valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Jaunpils pili no visām pusēm ietvēra ūdens šķēršļi. Mūsdienās vairs nav redzams aizbērtais aizsarggrāvis. Pils celta no laukakmeņiem, mūru augšdaļā izmantojot ķieģeļus. Pils veido neregulāru četrstūri, kura izmēri ir 41 x 30 metri. 15. gadsimtā uzcelts masīvs apaļais tornis, kura diametrs ir 11,5 metri. Viduslaikos bija uzcelti tikai pils dienvidaustrumu un dienvidrietumu korpusi, no abām pārējām pusēm pils iekšpagalmu ietvēra aizsargmūris. Interesants mākslas piemineklis ir vienā no pils zālēm esošais bareljefs "Madonna ar bērnu", kas, visdrīzāk, veidots 19. gadsimtā. Nereti gan uzskata, ka šis bareljefs veidots 16. gadsimtā.

Kokneses pils: senais vācu nosaukums - Kokenhusen, Kokenhausen) - viduslaiku pils Koknesē, Daugavas krastā, Daugavas un Pērses satecē. Celta neilgi pēc 1209. gada, savulaik viena no lielākajām un labāk nocietinātajām pilīm, kas izvietota nozīmīga tirdzniecības ceļa - Daugavas krastā. Līdz mūsdienām saglabājušās drupas, kuras apskalo Pļaviņu HES ūdenskrātuve. Valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis un valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Kokneses pilī dzīvo kāds muižnieks. Šim muižniekam ir viena vienīga meita, kura ir ļoti skaista. Ko viņa vēlas, to tēvs izpilda. Tā kā meita ir skaista, tad, saprotams, precinieku jau netrūkst. Meita viņus visus palaiž pa diegu, jo ir iemīlējusies kādā spēcīgā un brašā tēva kalpā. Meita mācas kalpam virsū, lai šis taču ejot prasīt tēvam viņas roku. Kalps teic, ka šim esot bailes. Tad jaunava noskaišas, iet pati pie tēva un paziņo, ka viņa precēšot kalpu. Arī tagad meita domājusi, ka tēvs viņai paklausīs, bet šoreiz ir citādi: tēvs noskaišas tik briesmīgi, ka spļauj zili zaļu uguni. Kalpu viņš tūlīt liek saistīt važās un iemest pils pagrabā, bet meitu iesloga torņa istabā. Muižnieks noprasa ir vienam, ir otram, vai viņi metīšot tādas muļķīgas domas no galvas ārā, bet tie atsakās. Tēvs aiziet dusmīgs un vēlāk liek kalpu aizvest uz tuvējo Zīles kalnu, kur atrodas Rata grāvis, uzsiet uz rata un laist no kalna lejā, lai saraustītu gabalos. Meita to visu noskatās pa torņa logu, nolec lejā un nositas. Arī tagad vēl ap dienvidu esot redzama skaista jaunava, kas sēž uz akmens un sukā matus. Kad drošākie iet viņai klāt, tad viņa pazūd, kad bēg prom, tad skrien pakaļ, domādama, ka tas esot viņas kalps.

Krustpils pils: viduslaiku pils Jēkabpilī, Latvijā, kuras minētie celšanas gadskaitļi ir 1231. un 1237. gads. Pili saspridzināja 1557. gadā, bet sākot ar 1622. gadu to labiekārtoja un papildus tika uzcelts kaļķu un ķieģeļu ceplis. Ziemeļu kara laikā pils tika daļēji nopostīta. 18. gadsimta pirmajā pusē, daļēji izmantojot vecos mūrus, tika uzcelta jauna ēka ar maziem stūra tornīšiem, kuriem bija barokāli kupoli, tādējādi saglabājot viduslaiku pilīm raksturīgo noslēgto pagalmu. Vārtu tornim tika uzbūvēta jauna augšējā daļa. 19. gadsimta sākumā notika plašāka būvniecība, kad tika pieaicināts arhitekts Johans Dāvids Šulcs un arī 19. gadsimta otrajā pusē pilī notika remontdarbi un no šī laika fragmentāri saglabājusies interjeru apdare. Pils pirmajā stāvā ir redzami 18. gadsimta sākuma sienu gleznojumi. Pilsmuižas kompleksā ietilpst plašs saimniecības ēku komplekss, kas novietots nedaudz atstatu aiz kādreizējā aizsardzības grāvja. Kopā 1864. gadā bija 46 ēkas, to skaitā kūtis, kalpu mājas, staļļi, manēža, trīsdaļīga oranžērija, alus darītava, "Šveices māja" un citas. Kopš 1996. gada Krustpils pils ir Jēkabpils Vēstures muzejs.

Lielstraupes pils: Rīgas - Valmieras ceļa malā pēc vienmuļāka ceļa posma pirms Straupes ainavu pie horizonta atdzīvina baroka stila tornis. Piebraucot tuvāk, izrādās, ka tas pieder senatnīga izskata pilij - būvei, kas tiešām pieredzējusi ļoti daudz. Lielstraupes viduslaiku pils, visdrīzāk, celta 13.gadsimta beigās kā Rīgas arhibīskapa vasaļu Rozenu dzimtas pils, ap to 14.gadsimtā izauga rosīgā Straupes pilsētiņa, kura, diemžēl, jau 17.gadsimta sākumā gāja bojā. Pati pils ar vērtīgu vēstures pieminekļu kompleksu ap to ir saglabājusies līdz mūsdienām un pieder pie visilgāk izmantotajām būvēm Latvijā. Pils ir Latvijai unikāla ar to, ka šeit saglabājusies arī viduslaiku pils kapela - pils būvapjomam piederīgā Straupes luterāņu baznīca - abu vērtīgo celtņu likteņi ir cieši saistīti.

Rīgas II un III ordeņpils: Viena no Vecrīgas dominantēm ir viena no lielākajām viduslaiku pilīm Latvijā - 1340to gadu beigās un pēc tam atkal ap 1515.gadu celtā Rīgas ordeņpils. Šī nav pirmā ordeņpils Rīgā un ne tuvu nav vienīgā viduslaiku pils Rīgā, tomēr tās vēsture ir visgarākā un interesantākā, jo pils ilgus gadsimtus kalpojusi par varas centru lielākai vai mazākai teritorijai. Arī tagad Rīgas pils ir Latvijas prezidenta rezidence. Pils ir daudzkārt pārbūvēta, laika gaitā gan zaudējot gan iegūstot jaunas mākslas un arhitektūras vērtības. Īpaša pils vērtība ir 20.gadsimta 20to un 30to gadu mākslas darbi. 1920ie - 1930ie - pili pielāgo un pārbūvē kā valsts prezidenta rezidenci

Šlokenbekas viduslaiku pils: Livonijas ordeņa celtā Šlokenbekas pils ir vienīgais Latvijā saglabātais 16.-17.gadsimta nocietinātais muižas centrs. Precīzāks pils celtniecības laiks nav zināms - dokumentos tā pirmoreiz minēta 1544.gadā. Mūsdienās restaurētajā muižas kompleksā ir saglabājies aizsargmūris, kas ietver plašu teritoriju, kurā gar aizsargmūra iekšējām sienām izvietotas lielākoties 19.gadsimtā celtas ēkas. Interesanti Šlokenbekas pils elementi ir arī abi 1688.gadā celtie vārti ar vēlākos laikos celtiem mansarda jumtiem kā arī 31 šaujamlūka aizsargmūrī.