Varavīksne ir optiska parādība atmosfērā, kuru rada Saules staru laušana un atstarošana krītošos lietus pilienos. Tā parādās iepretim Saulei uz mākoņu fona, kad līst.
Varavīksnes loks pāri debesjumam ir viens no krāšņākajiem dabas skatiem. Krāšņā loka ārējā mala ir sarkana, leņķis 42°, turpretī iekšējā – violeta. Pārējās krāsas izvietojušās atbilstoši tā loka gammai.
Dažkārt var novērot blakus jeb sekundāro varavīksni ar pretēju krāsu izvietojumu. Tā rodas, kad daži saules gaismas stari atstarojas lietus pilienā divas reizes.
Parasti varavīksne nav lielāka par pusloku, vienīgi brīvā atmosfērā (no lidmašīnas vai gaisa balona) un kalnos var novērot gandrīz pilna apļa varavīksni. Savukārt miglas slānī novērojama balta varavīksne.
Varavīksne vienmēr atrodas taisnē, kura iet caur sauli (mēnesi) un vērotāja acs, vienlaicīgi var redzēt sauli un varavīksni. Novērotājam uz zemes viņa parasti izskatās kā apkārtnes daļa, jo augstāk mēs skatāmies, jo precīzāk redzam varavīksnes kopskatu.
Tradicionāli pieņemts, ka varavīksnes lokā ir septiņas krāsas – sarkana, oranža, dzeltena, zaļa, gaiši zila, indigo un violeta.
Bet patiesībā tajā ir bezgalīgi garš krāsu spektrs – no sarkana līdz violetam, kā arī toņi, kas cilvēka acīm nemaz nav saskatāmi, piemēram, infrasarkanais starojums un ultravioletais starojums, kas attiecīgi novietojušies virs sarkanā un zem violetā krāsu spektra.
Varavīksnes krāsas var saskatīt arī istabā uz balta papīra lapas. Bet lai to saskatītu ir nepieciešama stikla prizma.
