Varavīksne2

Saules gaismas stari lūzt ieejot katra lietus pilieniņā, pēc tam tie atstarojas no pilieniņa iekšējās sieniņas un tad atkal iznāk ārā no šī lietus pilieniņa.

Saules stari nokļūst cilvēka acīs un novērotājs redz visus tos starus, kas nākot no lietus pilieniņiem un novērotājs redz pusriņķa loku, kas veido varavīksni.

Izveidojoties šai varavīksnei novērotājam šķiet, ka visumā koncentrējas loks, kurš veidojas no daudzkrāsainas gaismas pie tam sākumpunkts košajām gaismām vienmēr sākas aiz novērotāja muguras.

Tradicionāli pieņemts, ka varavīksnes lokā ir septiņas krāsas — sarkana, oranža, dzeltena, zaļa, gaiši zila, indigo un violeta. Bet patiesībā tajā ir bezgalīgi garš krāsu spektrs — no sarkana līdz violetam, kā arī toņi, kas cilvēka acīm nemaz nav saskatāmi, piemēram, infrasarkanais starojums un ultravioletais starojums, kas attiecīgi novietojušies virs sarkanā un zem violetā krāsu spektra.

Košā mēness naktī var redzēt mēness varavīksni. Par cik cilvēka redze ir tāda, ka pie slikta apgaismojuma tā ir diezgan jūtīga, acs receptori nepieņem šo gaismu. Mēness varavīksne izskatās balta.

Varavīksnes krāsas var saskatīt arī istabā uz balta papīra lapas. Bet lai to saskatītu ir nepieciešama stikla prizma. Gaismas staru lūzums stikla prizmā. Kad baltās gaismas kūlītis ieiet prizmas stiklā, katras krāsas stari lūzt dažādi. Tā notiek tāpēc, ka dažādām krāsām ir dažādi laušanas koeficienti un līdz ar to arī laušanas leņķis ir atšķirīgs. Tāpēc gaismas stariem iznākot no prizmas, tie ir katrs uz savu pusi un tur kur stari krīt veidojas krāsainas josliņas. Sarkanās gaismas stariem pārejot stiklā , izplatīšanās ātrums mainās vismazāk. Prizmā tie lūzt visvājāk un noliecas vis mazāk, bet vislielākais gaismas laušanas koeficients ir violetās gaismas stariem, tāpēc, tad kad violetie gaismas stari iziet no prizmas tie noliecas visvairāk.