Bija agrs svētdienas rīts. Ārā spoži mirdzēja saule, kuras stari caur logu iezagās istabā un apgūlās viņai blakus. Viņai? Izskatīgai rudmatei ar sārtiem vaigiem un smaidu, kuru neviens cilvēks uz pasaules nespētu aizmirst. Meitene nebija viena. Starp viņu un koši dzeltenajiem spīdeklīšiem, ko vienkāršāk mēdz dēvēt par saules stariem, bija vēl kāds – jauns puisis, tāds klasisks – brūniem matiem, zaļām acīm. Viņā, atšķirībā no šķietami perfekti veidotās rudmates, nebija nekā īpaša vai neikdienišķa. Abi jaunieši bija kopā. No malas vērojošajiem ļaudīm varēja šķist, ka viņi nesader, tik atšķirīgi tie likās, “Kas gan viņus saista?”, nodomāja ikviens, kuri tos redzēja roku rokā, dodamies taisni uz priekšu. Puisis un meitene lieliski sapratās un vēl lieliskāk pavadīja laiku viens ar otru, pļāpājot, smejoties, pat raudot, un lūk atbilde uz svešinieku jautājumu – viņus saistīja mīlestība. Abiem likās, ka ir radīti viens otram.
Kad skaistā meitene pavēra acis un sev blakus ieraudzīja zaļacaino jaunekli, viņa apmulsa. Krītošie saules stari puisi padarīja neparastu. “Viņš ir mans,” meitene nodomāja un atkal pievēra acis, lai atlikušās minūtes pavadītu tik vajadzīgajai atpūtai. Dažus mirkļus vēlāk viņa tikko aizvērtās acis sparīgi atvēra un atkal palūkojās uz jauno cilvēku, kas gulēja līdzās. Šoreiz meitene acis vairs neaizvēra. Bezmiegs un nepieciešamā atpūta vairs nelikās svarīgs. Skatoties puisī, rudo matu īpašniece saprata, kas ir īstas dzīves vērtības, viņa aizmirsa par visu, un, skatīdamās nogurušajā jaunekļa sejā, ieslīga domās. Domas prātā šaudījās kā negudras – “Kāpēc viss ir tieši tā un ne savādāk? Vai tā ir labi? Šķiet, ka jā.. Kautgan vienmēr taču var būt labāk, vaine?” Pie pēdējās domas meitene apstājās. Viņa piecēlās sēdus un turpināja puisi vērot. Tik uzmanīgs un koncentrēts bija viņas skatiens, likās, ka tā skaita katru elpas vilcienu, ko viņš izdarīja. Skatīdamās saules apspīdētaja jaunekļa sejā, viņa saprata, cik ļoti ir iemīlējusies un tad nonāca pie atbildes uz pēdējo jautājumu – labāk vairs nevar būt, jo kas gan var būt labāks par atrašanos blakus cilvēkam, ar kuru tevi saista abpusēja mīlestība?
Cilvēkam ir vienalga kā izskatās tas otrs, ja vien viņu starpā ir patiesa mīlestība..viņiem nav svarīgi ko citi domā, jo viņi jūtas labi..un tas ir pats galvenais..
