Reiz es pazinu meiteni, kas vēlējās pārdot sapņus. Viņas dvēsele bija izdegusi melna un tukša kā pamestie nami graustu rajonos. Tajos svilpoja vējš. Acis tik stiklainas kā neko neredzēdamas vērās tālumā, gaidīja. Kādu labāku pasauli, vietu zem saules, mūžīgu brīvību un galu galā nekādus muļķīgus ierobežojumus un aizspriedumus. Viņa vēlējās pārāk daudz. Šī pasaule nevēlējās viņu. Šāda pasaule neeksistēja.
Tad viņa izdomāja pārdot savus sapņus. Pa vienam vien, atsacīdamās no visa, kas dara laimīgu, bet padara šo dzīvi pārāk nereālu un neiespējamu. Un viņa pārdeva vēl ko vairāk. Dzīvību. Bez sapņiem dzīvībai nav jēgas. Tā ir kā augs, kas, nesaņēmis ūdeni un saules gaismu, iznīkst savā cīņā par vēl vienu dienu. Viņa domāja, ka varēs iemainīt iespēju pret iespēju. Reālo pret nereālo. Sapni pret sapni.
Viņa raudāja un kliedza, ka tas ir tik grūti. Ka viņa nevēlas un tomēr vēlas. Ka ir lietas un notikumi, kuriem tā vienkāŗši ir jānotiek. Kā šī ir spēle, kurā viņa nav zaudētāja, bet arī uzvarētāja vēl nē. Tas būs tikai viens mirklis, viņa teica. Viens mirklis, kurā es zaudēšu samaņu un tad, neko vairs neapjēgdama un nejuzdama, zaudēšu arī dzīvi. Sapņus, kas, iemainīti pret ko lielāku un daudz vērtīgāku, ļaus piedzīvot citu realitāti, iepazīt eksistenci bez robežām. Ak, tas taču bija tas, ko viņa gribēja.
Tā kā šis tomēr ir mans stāsts, lieku šo pie oriģinālrakstiem.
P.S. Ceru, ka patika.
