Es atkal kādu satiku. Es vispār visu laiku kādu satieku un pa retam
arī satiekos. Bet tas nav svarīgākais. Svarīgi ir tas, ka es nezinu,
vai es viņu vispār vēl kādreiz satikšu. Bet vēl svarīgāk ir tas, ka es
ļoti, ļoti vēlētos.
Ziniet
kā ir, kad pārņem tāda brīva sajūta? Nu tāda, ka... vari teikt un darīt
itin visu. Vienā versijā šo sajūtu var noķert ar pilnīgi random
cilvēku, kuram pat vārdu nepajautā. Kad tu zini, ka nesatiksies ar viņu
vairāk par šo reizi. Tas ir kā stāstīt bārmenim savu bēdu. Bet otrā
iespēja kā tikt pie šādas sajūtas, ir satikt kādu... nu tādu. Līdzīgu.
Nu tādu, kuram piemīt visas tavas paša kaitinošās īpašības. Kuram
spītības pietiks tik pat, cik tev. Kurš ciniski jokos par lietām, par
kurām tev negribas, lai viņš joko. Jo jūs zināt. Tādiem ātras dabas,
mazliet neprātīgiem cilvēkiem kā es, neiesaka iesaistīties ar tādiem
pašiem.
Jo nu, tas tā mazliet bīstami. Mums parasti iesaka tādus
piezemētākus. Tādus, kas mūs varētu pie zemes noturēt. Un viņš ir
traks. Tā sajūta ir vienkārši apbrīnojama, cik traks viens cilvēks var
būt. Tik smieklīgi, cik ļoti var neteikt labus vārdus, nestāstīt par
lovēm un tādām lietām. Bet vienkārši ievilkt elpu un lekt. Skriet ar
galvu sienā, lai pārvarētu visu to, kas mūs abus ir kaut kā sasaistījis
pie mūsu mazajām, ērtajām pasaulītēm.
Cik daudz mēs esam gatavi darīt viens otram? Cik daudz no tā, ko mēs it
kā darām otra dēļ, mēs darām paši priekš sevis. Tāpēc, ka mums gribas.
Raksts nemnts no portala www.hc.lv vai tiesi precizak sis autores rakstus var atrast
http://www.hc.lv/dzivesveids/
starp citu izlasiju un man loti patika tapec atlavos un vienu no rakstiem ievietoju seit lai gan apzinos, ka nedriksteja.
