Konservos nebija tikai šprotes. Bija menca tomātu mērcē, skumbrija tomātu mērcē, zivis eļļā [neatceros, kādas, mēs zivis eļļā nepirkām], Tūristu brokastis un diezgan daudz visa kā.
Bija svaigas zivis, protams, ne laši, bet bija tālo ziemeļu jūru zivis - izcili garšīgas. Tagad ir Vjetnamas piesārņoto ūdeņu pangasijas. Pirku malto gaļu. Jā, bija rindas pēc gandrīz visa, daudz ko pārdeva dozētās devās - pa gabalam vai kilogramam uz deguna. Kam bija bērni, stāvēja rindās ar visiem bērniem. Kam nebija, mēdza aizņemties kaimiņu bērnus.
Lielākais tukšums vitrīnās bija Krievijā. To, ko te pārpublicē tolaik nedzīvojušie, es Latvijā neesmu redzējusi - un nedzīvoju Rīgā.
Ja godīgi, dzive bija daudz paredzamāka un mierīgāka. Neviens tevi neizsviedīs no saņemtā dzīvokļa - kolhozniekiem deva, darba pirmrindniekiem, pārējiem nācās pastāvēt rindās gadiem, bet nebija neiespējams. Lauku pilsētās - diezgan brīvi. Toties īres maksa nebija liela, ūdens - bezmaksas, par elektrību, telefonu un apkuri - kapeikas, salīdzinot ar algu. Neviens neizsviedīs no darba, par n-to virsstundu nestrādāšanu vai bieži slimojoša bērna vākšanu. Darbavietu nodrošinātas pionieru nometnes vasarā - mēnesis Jūrmalā. Tagad cik maksā mēneša nometne bērnam, zināt? Nedēļas nometne ir gandrīz minimālās algas apmērā.
Mēs, sīkie, 10 gadīgi knariņi piestrādājām vasarā blakus ciematā. No rīta aizveda ar autobusu, bet mums kā sīkajiem darba diena tikai līdz pusdienlaikam. Atpakaļ stopējām, ja satiksmes autobuss ilgi jāgaida, vienmēr kāds aizveda, bieži - fūres. Saspraucāmies kabīnē četri vai pieci, ja izskatījās, ka priekšā autoinspekcija, tad divi notupās, lai nerēgojas liekas galvas. Cilvēcīgi. Tagad pamēģini aizvest kādu bērnu, ja tev nav sertificēta sēdeklīša. Paņemsi aizvest ceļmalā stāvošu bērnu, tevi pa tiesām par pedofiliju izvazās.
Jauno tehniķu stacijā dažādi pulciņi un nodarbības par velti, spēj tikai izvēlēties. Puikas ar kartingiem brauca, laboja, remontēja. Tagad painteresējos par to pašu - bez 100-150 eur mēnesī nekas nenotiek, plus vēl papildu izdevumi par visu ko.
Toties tagad pie pilnām vitrīnām ar tukšu kabatu, dzīve tikai pēc vadlīnijām. Ja ļaunajos padomju laikos feldšeris ar gadu desmitu pieredzi un intuīciju palīdzēja visiem ciema iedzīvotājiem, tad tagad klāt neķersies, jo "vadlīnijas neļauj", lai brauc uz Rīgu vai mirst nost. Toreiz tikai ar mugursomu plecos varēja izbraukāt no polārā loka līdz tuksnesim. Tagad pamēģini kaut kur aizbraukt tā vienkārši.
Aiz vadlīnijām un kapitālisma no cilvēcības vairs nav ne smakas.