Snovbords ir viena no visaktīvākajām un interesantākajām ziemas izpriecām. Pēdējo gadu pieredze liecina – snovborda fanu pulks kļūst arvien kuplāks.
Braukšana ar sniega dēli daudziem ir profesionāls, sportisks aicinājums, un Latvijā netrūkst organizāciju, kas vieno šī sporta veida piekritējus. Tomēr jo īpaši tas iecienīts amatieru aprindās, un daudzviet blakus oficiālajiem klubiem pastāv neoficiālas snovborda entuziastu kopas, kas gandrīz katru brīvu brīdi dodas uz slēpošanas trasēm un pauguriem, arī kalniem ārzemēs. Nepieciešams tikai nedaudz drosmes un apņēmības, lai ikkatrs varētu uz sniega dēļa traukties lejup pa kalnu nogāzēm un izjustu ātruma spēku un vilinājumu
Nebijušas iespējas
Ar snovbordu parasti izlemj nodarboties ļaudis, kam nav sveši ziemas sporta veidi, vai arī jaunieši – tieši viņi, vismaz Latvijā, veido snovborda amatieru vairākumu. Daudzi, kas gadiem ilgi nodarbojušies ar slēpošanu, atzīst, ka šī nodarbe ar laiku var kļūt apnicīga, it īpaši tādēļ, ka kalnu slēpošanas iespējas Latvijā ir visai ierobežotas. Ir tikai dažas pāris simtus metru garas kalnu trases, un, ja ar slēpēm pa tām tiek braukts katru gadu, azarts ar laiku var zust. Daudzi, kas nonākuši šādā situācijā, izvēlas nodarboties ar snovbordu – tā ir interesanta alternatīva, jo pat ierastajās slēpošanas trasēs ar dēli iespējams veikt daudzus aizraujošus manevrus – izdarīt asākus pagriezienus un lēkt pāri tramplīniem. Turklāt arī Latvijā sastopami neapgūti pauguri, kas piemēroti snovbordošanai – ar slēpēm pa šādām vietām būs neiespējami nobraukt. Taču, lai pilnībā izjustu šī sporta veida vilinājumu, ieteicams doties uz īstiem kalniem – tad var sajust, ka, stāvot uz sniega dēļa, traucoties pa nogāzēm, iespējams izjust teju neaprakstāmu brīvības un azarta sajūtu. Tomēr, lai izjustu snovborda burvību, vispirms jāiemācās nostāvēt uz dēļa, noturēt līdzsvaru un nobraukt no kalna. Tas nemaz nav viegli, taču iespējami.
Zilumi būs!
Lai apgūtu mākslu pārvietoties ar sniega dēli, nepieciešama ne tikai vēlēšanās, bet īsteni dzelžaina griba un pārliecība. Ikkatrs, kas kaut reizi nostājies uz dēļa, apgalvos, ka sākumā noturēt līdzsvaru un iemācīties nenokrist ir diezgan grūti. Atšķirībā no slēpošanas, kur, veicot pirmos soļus, nepieciešams vien nostāties kalna galotnē arkla pozā un šļūkt lejā, sniega dēlis slīd uz visām pusēm, tādēļ, lai iemanītos braukt, nepieciešama gan lielāka koncentrēšanās, gan līdzsvara izjūta. Jārēķinās, ka pirmās piecas vai desmit nodarbības nāksies krist diezgan sāpīgi – no malas tas izskatās dažbrīd komiski, tādēļ vērts apbruņoties ar pacietību un ignorēt līdzbiedru ķiķināšanu. Tomēr pēc pāris neveiksmīgiem mēģinājumiem vairums iesācēju jau var nobraukt pa nogāzi krītošās lapas stilā – visai neveikli manevrējot no vienas puses uz otru, bet nenokrītot.
Mācoties braukt, īpaši ieteicams izmanot ceļu un elkoņu aizsargus un ķiveri, lai negūtu nopietnas traumas, jo tās, protams, var gadīties – slīdēšanas ātrums ir diezgan liels. Tāpat par aizsargiem ieteicams neaizmirst arī tad, ja pirmās nodarbības aizritējušas veiksmīgi un vēlaties veikt pirmos akrobātiskos trikus – figurāli asus pagriezienus, apgriezienus par 360 grādiem, salto vai braukt atmuguriski pret nogāzi. Tomēr pirms šādu varoņdarbu veikšanas jāpārliecinās par trases atbilstību – neprofesionāļiem ieteicams darboties vietās, kur ir mīksts sniegs vai ārzemēs, speciālās snovborda trasēs, kur nereti zem sniega segas trase noklāta ar salmiem. Pat rūdīti snovbordisti teic, ka šī izklaide krietni noslogo ķermeni un garākiem nobraucieniem vajadzīga arī fiziskā izturība – manevrēšana un līdzsvara noturēšana prasa lielu atdevi. Nākamajā dienā daudzi jūtas paguruši, taču piepūle esot iegūto izjūtu vērta.
Strīdi ar slēpotājiem
Pretēji slēpošanai snovbords dod teju pilnīgu kustības brīvības izjūtu. Snovbordisti mēdz jokot, atceroties gadījumus slēpošanas trasēs, kur slēpotāji nekautrējas pasmieties par snovbordistiem, sakot – tas jau tāds zaķīšu sports - lēkā ar dēļiem un mocās. Te gan jāatgādina, ka pārvietoties ar dēli ir daudz lielāka māksla nekā to darīt ar divām slēpēm un nūjām. Daži pat ar šādu apbruņojumu nespēj noturēt līdzsvaru – krīt no pacēlājiem un pēc slēpošanas vārtās pa sniegu, lai noautu slēpes. Interesanti, bet šāda attieksme pret slēpotājiem snovbordistu aprindās vērojama visai bieži, jo daudzviet Latvijā sastopami ortodoksāli slēpotāji, kas aizraušanos ar snovbordu uzskata par nenopietnu un ekstremālu nodarbi, norādot, ka slēpošanas trasēs šādām izdarībām nav vietas. Tomēr sabiedrībā valdošais uzskats, ka snovbords ir pārgalvīga nodarbe, nav patiess – nobraucieniem pa vietējiem pauguriem un lēzenām kalnu virsmām maz kopīga ar īstu pārgalvīgumu. Snovbords ir ekstrēms sporta veids, ja ar to nodarbojas īsteni mežonīgā vidē – neapgūtos kalnos, kur pastāv reālas briesmas dzīvībai – klintis, plaisas, ledus kritumi un lavīnu iespējamība.
Mazliet ekstrēmisma
Mācīties pārvietoties uz sniega dēļa vislabāk ieteicams pa mīkstu sniegu. Daudzi snovbordisti atzīst, ka vislabākā braukšana esot pa pūderi – mīkstu, tikko uzsnigušu, nedziļu sniegu ar sērsnas kārtu zem tā. Šādi laika apstākļi garantē labu slīdamību un iespējas veikt manevrus. Tomēr, izvēloties snovbordošanas vietu Latvijā vai ārpus tās – pirmkārt, jānoskata kalns vai paugurs, jāpārliecinās, vai ceļā negadīsies neparedzēti pārsteigumi. Labākās, speciālās trases rodamas it visur Eiropā – likumsakarīgi – jo tuvāk Alpiem, jo trašu piedāvājums kļūst arvien interesantāks un plašāks.
Pārstāvji no Sniega kluba nesen pat bijuši Kamčatkā un braukuši pa turienes kalniem. Lielos kalnos, piemēram, Aļaskā, kur ir pat vairākus desmitus kilometrus garas nogāzes, sportistus mēdz virsotnē nogādāt ar helikopteru – šādos kalnos nobrauciens būs ilgs un interesants. Pasaulē jau daudzus gadus entuziasti mēdz rīkot īsti ekstremālus projektus, pierādot, ka ar sniega dēli iespējams veikt pavisam pārgalvīgas lietas. Piemēram, igauņu snovbordists Valdeks Udris pērn ar sniega dēli nobraucis no Ļeņina smailes Pamirā pa aptuveni 45 grādus stāvu ar sniegu un ledu klātu nogāzi.
/http://www.raid.lv/snovbords/noderigi/snovs_aija.htm/
