Madonas apkārtne bijusi apdzīvota jau senākos laikos, ko apliecina atrastie senkapi pilsētas apkārtnē. Madona rakstos pirmo reizi minēta 1461. g., kad virsbīskaps Silvestrs viņam piederošo Biržu muižas zemi sāka iznomāt. Taču zviedru valdība to atkal pārņēma valsts īpašumā. Pēc Ziemeļu kara Madona kļuva par Krievijas impērijas īpašumu. Imperatore Elizabete (29.12.1709.- 05.01.1762.) Biržu muižu, līdz ar dažām citām Vidzemes muižām uzdāvināja grāfam Aleksandram Buturļinam (1694—1767).
Imperatore Katrīna II dāvātos novadus vēlāk atpirka, bet tikai tādēļ, lai uzdāvinātu citam galma pietuvinātajam - serbu izcelsmes ģenerālmajoram Maksimam Zoričam. Arī XIX-XX gs. mijā Madonas pilsētas vietā vēl bija Biržu muižas lauki.
Kā apdzīvots centrs, Madona sāka attīstīties tikai pēc 1900. g., kad Biržu muižas kalna pakājē ap Leivēra krogu cēla pirmās koka un mūra ēkas.
Pēc vienas versijas Madonas vārds radies no tuvumā esošā Madonas ezera. Pēc citas, savu nosaukumu Madona ieguvusi no Biržu muižas, ko vāciski sauca Madohn vai Modohn; tāpat to saukuši arī krievi. Tādēļ arī jauno dzelzceļa staciju, pie šaursliežu dzelzceļa līnijas Pļaviņas - Valka nosauca par Madonu. Tā sāka saukties arī apdzīvota vieta, kas sāka augt pēc Madonas stacijas uzcelšanas 1903. g.[2]
Miesta pašvaldības tiesības Madonai piešķirtas 1921. gada 1. jūlijā, bet pilsētas tiesības 1926. gada 7. jūnijā. Kopš 1925.gada 1.aprīļa Madona bija jaundibinātā Madonas apriņķa centrs. 1925. g. Madonā bija 1357 iedzīvotāji.
1959. g. Madonā bija 5700 iedzīvotāju, bet 1967. g. iedzīvotāju skaits sasniedza 7200, platība 10 kv.km.
Vairāk galerijas var apskatīties te:
http://www.spoki.lv/profils/connected
