local-stats-pixel

Skumjš fakts.9

Mūsdienās ar vārdu "ģimene" reti kurš vairs saista vārdu "vērtība". Cilvēki precas un šķiras, cik vien reizes vēlas, dzemdē bērnus, pamet viņus, sāpina un degradē ar savu rīcību un pēc tam saka, ka bērni ir mūsu nākotne, bet kā var gaidīt, lai bērni, kas tik daudz ir sāpināti, pārcietuši un mocīti spētu glāb ,piemēram, Latvijas nākotni?

51% pāru, kas ir šķiras, ģimenē aug nepilngadīgs bērns.

Es nesaku, ka cilvēkiem vairs nevajadzētu dzmedēt bērnus, precēties vai šķirties, vienkārši uzskatu, ka cilvēku attieksme pret šo visu, pret "ģimeni" ir palikusi tik bezatbildīga kāda ,manuprāt, tā vēl nekad nav bijusi.

Reklāma
Reklāma
Reklāma
30 1 9 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv
Reklāma

Komentāri 9

0/2000

man vecāki izšķīrās kad  man bija apm 5 gadi. Pasaulē notiek arī daudz sliktākas lietas ;o

3 0 atbildēt

piekriitu

1 0 atbildēt

emotion

0 0 atbildēt

es, protams, neapšaubu, ka ir daudz sliktākas lietas, bet ģimene bērnam ir viena no lietām, kas palīdz uz šo tā jau sliktajām lietām pilno pasauli raudzīties ar gaišāku skatu, tad , ja sabrūk pat tā, reizēm tas bērniem ir smags trieciens. Protams ne visiem bērniem, kā kurš to uztver, bet visā visumā es to ne par ko labu neuzskatu un man tas šķiet skumji

0 0 atbildēt

Līdz asarām vienkārši neiespējami neatcerēties tās lietas kas ir bijušas emotion

0 0 atbildēt

tiešām ļoti skumji! :(:(:((

0 0 atbildēt

Es arī uzaugu bez tēva, apmēram kad man bija 4 gadi mamma iepazinās ar tagadējo patēvu, bet atļāva tikties ar īsto tēvu. Kad biju mazāka bieži tikāmies, bet augot sanāca retāk, arī tētim jau sava ģimene, tagad tiekamies ļoti reti kaut dzīvojam netālu, jo kataram savas darīšanas, tiekoties ir saspringta gaidotne kaut gan gribētos apsēšties klēpi, samīļot , pietrūkst dikti tā visa, be vienalga mīlu savu tēti, uzskatu viņu par vislabāko... Biju redzējusi arī kā viņš raud, teica , ja viņam nebūtu manis viņš neizdzīvotu, vel tagad šausmīgi atcerēties, kā vienmēr uztraucos , ilgojos, bet vispār jauki apzināties, ka man ir tēvs , īsts, kurš par mani kritīs un celsies... Patēvu vel aizvien neesmu pieņēmusi un neko pret viņu nejūtu, varbūt nepatiku vienīgi, jo viņa attieskme nav diez ko jauka.. Mamma gan gribēja , lai saucu viņu par Tēvu un pieņumu, bet nespēju, jo zinu ka man ir un būs tikai viens vienīgais mans tētis ar tiem daudzajiem gadiem vel aiz vien neesmu pieradusi..emotion piedotiet , ka izplūdu *cijās, jeāh, bet sāku rakstīt un nevarēju apstāties...

0 0 atbildēt

nu jā, daudziem šī ir sāpīga tēma, pārāk daudziem, es , piemēram, pazīstu vairāk cilvēkus, kam vecāki ir šķīrušies, nekā tādus, kas joprojām dzīvotu kopā.es saprotu protams, ja nesaskan - nesaskan, bet vienīgais ko es nekad nesapratīšu ir neuzticība. tā ir visliekulīgākā rīcība pasaulē.

 un ,protams, arī agrāk cilvēki šķīrās, bet tad jau sanāk, ka agrāk viņi bija daudz saticīgāki , jo tagad acīmredzot tikpat kā neviens pāris nespēj nodzīvot kopā, saticībā ilgāk kā , labākajā gadījumā, kādus 10 gadus..

0 0 atbildēt

Mani vecāki izšķīrās kad man bija 6 gadi. Tas bija ļoti sen. Tētim jau ir cita ģimene, bet arī tajā esam ar brāli gaidīti jebkurā mirklī. ir labas attiecības, bet protams ļoti bieži peitrūkst viņa. Sāpīgi visu atcerēties, nēmot vērā, ka man kā mazam bērnam pašai bija jāizlemj pie kura vecāka gribu dzīvot..

0 0 atbildēt