Savvaļas truši1
32
4
Trusis jeb Eiropas trusis ir zīdītāju klases zaķu dzimtas dzīvnieks, kas pieder Eiropas trušu ģintij. Trusis ir vienīgā suga Eiropas trušu ģintī.
Mājas truši cēlušies no Eiropas savvaļas trušiem, kas mūsdienās vēl sastopami dažās Eiropas valstīs mežu un meža stepju reģionos, kā arī Austrālijā. Tā kā savvaļā dzīvojošie truši nodara daudz vairāk posta nekā labuma, tad visā pasaulē trušus audzē būros. Pireneju pussalā dzīvojošo savvaļas populāciju harmoniskā līdzsvarā ar dabu notur daži īpaši plēsēji, kuru eksistence ir atkarīga no trušu populācijas. Tie ir Ibērijas lūsis un Spānijas ērglis.
Portugālē Eiropas trusis ir iekļauts Portugāles Sarkanajā grāmatā, jo tā populācijai draud izmiršana, toties Spānijā tas pagaidām nav iekļauts Sarkanajā grāmatā, lai gan 2008. gadā Starptautiskā dabas un dabas resursu aizsardzības savienība to ir pasludinājusi par izmirstošu sugu savā izcelsmes areālā.
Eiropas truša dzimtene ir Eiropas dienvidrietumi: Spānija un Portugāle. Vēlāk truši tika introducēti visā pasaulē, izņemot Antarktīdu un Āfrikas reģionu uz dienvidiem aiz Sahāras tuksneša. Senatnē truši tika turēti augstā cieņā, sevišķi Grieķijā, kur mājokļu ieejas izdaiļoja ar marmorā cirstiem trušu tēliem. Senās Romas uzplaukuma laikā Baleāru salās truši savairojās tik daudz, ka iedzīvotājiem nopostīja tīrumus un dārzus. Lai cīnītos ar trušiem, palīgos tika izsaukts karaspēks, kas iznīcinājis lielos trušu barus.
13. gadsimtā franču muižnieki savos mežos ielaida trušus. Vēlāk tie izplatījās visā apkārtnē un postīja zemnieku dārzus. Lai arī zemnieki bija neapmierināti, muižnieki trušus saudzēja medībām, jo lielā cieņā bija to garšīgā gaļa. Pēc vairākiem gadiem, kad trušu kļuva pārāk daudz, tika atļauts medīt visiem iedzīvotājiem, neskatoties uz kārtu. Beidzot truši savairojās tik daudzi, ka tos tika aizliegts audzēt brīvībā.
Vislielākās problēmas ar Eiropas trušiem mūsdienās ir Austrālijai, jo šajā kontinentā trušiem trūkst dabisko ienaidnieku. 20. gadsimta 30. gados truši savairojās tik daudz, ka kļuva par Austrālijas dabas kaitēkļiem. Lai cīnītos ar trušu bariem 50. gados sāka izmantot medicīnas atklājumus - trušu vidū tika izplatīts miksomatozes vīruss, kas mūsdienās nodara lielu postu trušu audzētājiem.
Eiropas trusis ir maza auguma zaķveidīgais, tā ķermeņa garums ir 34 - 45 cm, svars 1,3 - 2,2 kg. Tā kažoks ir pelēkbrūns. Kā visiem zaķveidīgajiem tam ir 4 asi priekšzobi, 2 augšā un 2 apakšā. Šie priekšzobi un divi augšējie zobi uzreiz blakus lielajiem priekšzobiem aug nepārtraukti visu mūžu.
Trusim ir garas ausis, garas pakaļkājas un īsas, pūkainas astes. Tas pārvietojas ar lēcieniem, lietojot spēcīgās pakaļkājas. Pakaļkājas ir klātas ar biezu vilnu, kas amortizē triecienu pret tām, ātros lecienos atsitoties pret zemi. Truša pirksti ir gari un savienoti ar peldplēvi, nodrošinot stabilu un vienotu pēdas atspēriena virsmu.
Eiropas trusis ir sabiedrisks dzīvnieks. Tas veido vidēji lielas kolonijas vai arī dzīvo pa pāriem. Trusis ir aktīvs krēslas stundās no rītiem un vakaros. Tas barojas gan ar zāli, gan koku un krūmu jaunajiem dzinumiem. Tomēr tā galvenā barība ir zāle.
Eiropas trusis ir ļoti agresīvs un teritoriāls dzīvnieks. Savstarpējās cīņas tēviņu starpā bieži izraisa nopietnus savainojumus vai pat kāda ķildnieka nāvi. Lai gan pirms cīņas teritorijas saimnieks atnācējam vispirms uzspricē urīnu, brīdinot par savām tiesībām uz teritoriju, atnācējs vai nu aiziet, vai visbiežāk uzsāk cīņu.Par galvenajiem ieročiem tiek izmantotas spēcīgās pakaļkājas, ar kurām cenšas trāpīt pa pretinieka vēderu. Cīņā tiek izmantota arī košana ar zobiem un skrāpēšana ar priekškājām.
Alas rok tikai mātītes, turklāt grūsnības laikā. Trusenes izrok samērā īsas ejas, kas nobeidzas ar migas alu. Alas savā starpā tiek savienotas ar daudziem tuneļiem un ejām.
Eiropas trušu vairošanās sistēma ir samērā sarežģīta. Dominantiem tēviņiem ir vairākas dominantas mātītes, toties zemāka ranga tēviņi un mātītes veido monogāmus pārus. Hierarhijas sistēma trušiem pastāv gan starp tēviņiem, gan starp mātītēm. Tēviņu loma mazuļu audzināšanā nav līdz galam izprasta, bet tā neapšaubāmi ir nozīmīga jaunās paaudzes izaudzināšanā. Trušu uzvedība savvaļā kopš 1960. gadiem nav padziļināti pētīta un daudzi procesi nav izprasti līdz galam.
Savvaļas trušiem dzimumgatavība iestājas jau 3 - 4 mēnešu vecumā. Gada laikā trusenei var būt 4 - 7 metieni. Tas nozīmē, ka 6 - 8 mēnešus gadā tā ir grūsna. Viens monogāms pāris gada laikā rada 30 - 40 jaunus trušus. Truši ir slaveni ar savu spēju vairoties. Visspilgtākais piemērs ir Austrālijas trušu populācija. 1859. gadā šajā kontinentā savvaļā tika palaisti 24 Eiropas truši. Pēc nepilniem 100 gadiem Austrālijā dzīvoja vairāk kā 600 miljoni trušu.
Grūsnība trusenei ilgst 31 dienu, lai gan var būt arī 29 dienas vai 35 dienas. Piedzimst apmēram 2 - 12 trusēni. Tie dzimst trusenes iekārtotā alā zem zemes. Reizi dienā tā apmeklē savus mazuļus, lai pazīdītu tos ar pienu. Trusēni barojas ar mātes pienu 4 nedēļas.
Vienīgais pieradinātais savvaļas trusis ir Eiropas trusis, no kura ir cēlies mājas trusis. Mājas trusis tiek izmantots gaļas, vilnas un kažokādu ieguvei, vai īpašās istabas trušu šķirnes tiek turētas kā mājas mīluļi. Tas tika turēts kā mājdzīvnieks jau Senās Romas laikā un viduslaikos tika selekcionētas daudzas trušu šķirnes.
Mājas truši augumā ir daudz lielāki nekā savvaļas trusis, lai gan ir radītas arī punduršķirnes, kuras ir ļoti populāras kā mājas mīluļu šķirnes. Mājas trušiem ir ļoti liela kažoku krāsu variācija. Matojums ir mīksts un zīdains. Ir izveidota angoras trušu šķirne īpaši mīkstas un pūkainas vilnas ieguvei. Ir šķirnes, kuras selekcionētas, lai iegūtu īpaši kvalitatīvu kažokādu. Populārākās ir rekss šķirņu truši. To kažokāda ir ļoti samtaina un bieza, ar lielu krāsu dažādību.
Tev patiks šie raksti
