-16-
Atnāca isziņa no Edgara:
Piedod, bet.........
Viss, tas bija gals, es sāku raudāt, es nevarēju saprast, vai viņš tiešām griezīs vēnas manis dēļ!? Es nezināju ko darīt, es ātri piezvanīju Annai un izstāstīju visu, viņa arī bija šokēta, viņa piedāvāja piezvanīt viņam un izrunāties. Es paklausīju, un tikko mēs ar Annu beidzām mūsu sarunu es piezvanīju Edgaram, bet viņš necēla, un es sāku uztraukties. Es nezināju ko darīt, bet kamēr domāju aizmigu. Pamodusies no rīta, kā parasti nomazgājos, saģērbos, pāēdu, un aizgāju uz autobusu un tikkai iekāpusi autobusā atcerējos par Edgaru, uzreiz man acīs uzriesās asaras, un to pamanījusi kāda maza blonda meitenīte sacīja man:
Vai jums viss kārtībā?
Jā, jaukumiņ, viss labi, paldies! Es jauki atbildēju un atgriezos.
Kad izkāpu no autobusa un gāju uz skolas pusi man iezvanījās telefons. Zvanītājs bija nezināms:
B. Jā, hallo!
N. Labrīt, vai Bella?, sieviete raudādama jautāja.
B. Jā, un kas jūs būtu, nesaprašanā jautāju.
N. Es esmu Edgara mamma, un vakar Edgars sev uz rokas iegrieza vārdu Bella, un uz viņa galda asins peļķē bija lapiņa ar šo nummuru, bet lapiņas otrā pusē bija rakstīts, lai laikam tu atbrauc pie Edgara uz slimnīcu.
Es biju ļoti izbijusies, un es vienkārši apstājos un nezināju ko darīt, Edgara mamma ( Annijas tante) man pateica slimnīcas nosaukumu un palātas nummuru, es protams uzreiz pagriezos un devos turp. Atbarukusi, iegāju slimnīcā un pajautāju kur atrodas 57. palāta. Viņa norādīja uz gaiteņa galu un es sapratu kur man jādodas. Es saņēmos un atvēru durvis, man pavērās šāds skats, jaunā, izremontētā palātā gulēja tikai Edgars, tāds novājis un skumjš, es piegāju tuvāk un viņš aizsmakušā balsī mani pasveicināja, gandrīz neatverdams acis.
:D
