Salvadors Dalī (īst. v. Salvadors Domingo Felipe Hasinto Dalī i Domenečs; 1904-1989) - spāņu gleznotājs - izpelnījās slavenākā un skandalozākā sirreālista slavu. Dalī savos emocionāli ekspresīvajos un asociatīvajos darbos tiecās atspoguļot procesus cilvēka zemapziņā, absurdās un neloģiskās kombinācijās un situācijās apvienojot reālistiski un pilnīgi naturālistiski gleznotus motīvus. Dalī apgalvoja, ka savās gleznās viņš neko neizdomājot, tikai ataino savus sapņus un vīzijas, pār kurām viņa racionālajai domāšanai nav kontroles. Dalī dēvēja savas gleznas par sava veida fotogrāfijām, kas darinātas ar rokām, kā arī par zīmētiem sapņu fotoattēliem. Turklāt mākslinieka darbi vienmēr izceļas ar īpaši fotogrāfiski precīzi izstrādātām detaļām, arī ar objektu caurspīdīgumu.
Dalī uzskatīja, ka 20. gadsimta avangardiskā māksla nekad un nemūžam nevar pārspēt Vermēra un Rafaela virtuozitāti, bet tiem, kuri uzskatīja, ka atklājuši ko ģeniālu avangardā, Dalī novēlēja tā arī palikt "savā svētlaimīgajā idiotismā". Dalī pat ticēja, ka viņa vārds Salvadors, kas tulkojumā no spāņu valodas nozīmē "glābējs", liecina to, ka viņa misija ir glābt patieso glezniecības mākslu.
Dalī vienmēr teicis, ka izjūt pret savu māti pat reliģisku dievināšanu, tomēr tas netraucēja viņam uz vienas no 1929. gadā izstādītajām gleznām uzrakstīt: "Es uzspļauju uz savu māti". Vai varbūt tā bija abstrakta, dalīniska dievināšanas apliecība? Katrā ziņā, mākslinieka tēvs nesaprata šo dalīnisko mīlestības izpausmi un aizliedza dēlam rādīties dzimtajās mājās, tā teikt - padzina no tēva sētas. Salvadoram Dalī vispār bija ļoti interesantas attiecības ar tēvu jau kopš bērnības (starp citu, mazais Salvadors tēva ietekmē tika izaudzināts par pilnīgu ateistu), jo kā gan citādāk gleznotājs savas "Ģēnija dienasgrāmatas" pirmās lapas ievadam būtu izvēlējies Z. Freida tēzi: "Varonis ir tas, kurš saceļas pret tēva autoritāti un uzveic to"?
Lai nu kādas Dalī attiecības bija ar savu tēvu, 1930. gadā viņš izstrādāja savu teoriju, t.s. paranoiski kritisko metodi, kas balstās uz asociāciju un halucināciju kritisku, analītisku pieeju. Dalī iedziļinājās paranoiskajās fantāzijās, cenšoties iedzīvoties garīgi slimo pasaulē, bet tai pat laikā vajadzēja saglabāt kritisko analīzes spēju, lai pats nepaliktu par garīgi slimu paranoitiķi, uz ko Dalī ir teicis šādi: "Vienīgā atšķirība starp mani un vājprātīgo ir tā, ka es neesmu vājprātīgs".
Dalī īpaši neinteresējās par politiku, taču, lai neatpaliktu no sabiedrības interesēm, viņš dažās attēlojis Ļeņinu un Hitleru. Hitlers kā paranoiska persona viņu interesēja jo īpaši, bet tikai kā - paranoiska persona, jo Dalī neatbalstīja fašismu. Glezna "Hitlera aukle" izraisīja pamatīgu konfliktu ar komunistiski noskaņoto sirreālistu grupu un pašu Bretonu. Bretons un viņa domubiedri apvainoja Dalī hitlerismā, pat tika sasaukta sirreālistu sapulce, lai apspriestu šo jautājumu un lemtu par gleznotāja atstāšanu vai izslēgšanu no grupas. "Bet Bretons pateica "nē" pašam Dalī" - skandalozais sirreālists tika no grupas izmests! Taču Dalī jau tādēļ neies krist izmisumā, viņš visai pasaulei svinīgi paziņoja: "Atšķirība starp mani un sirreālistiem ir tā, ka es esmu sirreālists!" Mākslinieks pat īpaši izcēla savu sirreālistisko personību kaut vai ar tādu "atribūtu" kā ūsas! Interesanti, ka, būdams pārliecināts sirreālists mākslā, Dalī par saviem amata brāļiem - sirreālistiem nebija īpaši augstās domās, pat atļāvās būt divkosīgs.
Salvadors Dalī ļoti enerģiski un ar pilnu atdevi ne tikai gleznoja sirreālistiskas gleznas - viņš arī zīmēja, gatavoja dažādas dekorācijas, radīja arī literārus darbus: romānus, dzeju (sarakstījis arī vairākas savas dienasgrāmatas: "Salvadora Dalī slepenā dzīve", "Ģēnija dienasgrāmata"), rakstīja kinoscenārijus un uzņēma filmas. Kā vienu no slavenākajām sirreālistiskajām filmām var minēt Salvadora Dalī un režisora Luisa Bunjuela kopīgi uzņemto filmu "Andalūzijas suns" (1928). http://www.youtube.com/watch?v=BVbTEVfLksU Vienā kopīgā filmā apvienojot Dalī nosapņoto vīziju par plaukstu ar caurumu vidū, no kuras lien laukā skudras un Bunjuela sapni par plaši atvērtu cilvēka aci, ko pārgriež bārdas nazis (tieši ar šīm epizodēm sākas filma), tika radīta viena no šokējošākajām filmām 20. gadsimta sākuma kino vēsturē.
1969 – Improvisation on a Sunday Aftermoon, televīzijas sadarbība ar rokgrupu Nirvana
1969. gadā Dalī izveidoja Chupa Chups logotipa dizainu.
Dalī tāpat arī ilustrēja grāmatas ("Dons Kihots"), darināja juvelierizstrādājumus, rīkoja teātra izrādes un pat modelēja tērpus! Pēdējos dzīves gados Dalī pievērsās fotogrāfijai.
1974. gadā mākslinieks ieguldīja visus savus līdzekļus Dalī Teātrī - muzejā, kas bija piepildīts ar mākslinieka radītajiem objektiem un gleznām. (Arī sava Dalī Teātra - muzeja ēku Salvadors Dalī ir projektējis pats, protams, ar visu savu izdomu!).
Dalī nomira 1989. gada 23. janvārī no sirds mazspējas, fonā skanot viņa mīļākajam mūzikas ierakstam Riharda Vāgnera operai "Tristans un Izolde.
