Pingvīni6

Otra atšķirība no pārējiem putniem ir kaulu blīvums. Parastiem putniem kauli ir cauruļveidīgi, kas padara skeletu vieglāku un ļauj vieglāt pārvietoties. Pingvīniem kauls līdzīgs zīdītāja kaulam (delfīna un roņa), jo nesatur iekšējos dobumus.

Visiem pingvīniem ir balta priekšpuse un tumša (pārsvarā melna) mugurpuse. Pingvīni nevar lidot, toties tie ir labi peldētāji. Tiem ir izcila dzirde un redze zem ūdens. Melnā un baltā krāsa palīdz maskēties no potenciāliem uzbrucējiem. Peldot ūdenī, no apakšas tie izskatās balti, saplūstot ar ledu un gaismu kas redzams ūdens virspusē. Savukārt melnā mugura, skatoties no augšās, saplūst ar tumšo ūdeni.

Lielākoties pingvīni dzīvo aukstā klimata zonās, peldot ūdenī, kura temperatūra tuvu nullei. Biezais zemādas tauku slānis, biezas, ūdensnecaurlaidīgas spalvas, kas satur tauku sekrētu, pasargā no sasalšanas ūdenī. Pingvīni ligzdo milzīgās kolonijās, kurās var būt pat miljoniem putnu. Putnu pāri dzīvo kopā visu mūžu. Ligzdo uz akmeņiem, oļiem, tieši uz ledus, zem koku saknēm vai alās. Kolonijās parasti ir daudz jaunu īpatņu, kuriem pārošanās laiks vēl nav pienācis. Kad mazuļi paaugas un kļūst pastāvīgi, kolonijas izjūk, un pingvīni dodas okeānu plašumos. No ligzdošanas vietas viņi nereti aizpeld tūkstošiem kilometru tālu. Reizi gadā pingvīni met spalvu. Jaunās spalvas aug zem vecajām un izstumj tās laukā. Metot spalvu, pingvīns zaudē spēju peldēt ūdenī, līdz ar ko arī iegūt pārtiku, līdz brīdim, kamēr spava ataug. Šajā periodā pingvīns zaudē trešo daļu savas masas.

Pārsvarā pingvīni pārtiek no sīkām zivīm, kalmāriem, vēžiem un planktona. Pingvīni pārsvarā dzīvo dienvidu puslodē: Antraktikā, Jaunzēlandē, Austrālijas dienvidos, Dienvidāfrikā un Dienvidamerikā.

Lidošanai ir pati svarīgākā nozīme putnu ekoloģijā. Visa putna uzbūve ir pielāgota lidošanai. Tikai nedaudzi putni — pingvīni un strausveidīgie, kā arī dažas sugas no citām grupām (piemēram, pūču papagailis, daži griežveidīgie, bezspārnu alks, Maskarena salu balodis — dronts, tuksnešu balodis un vēl daži citi) ir zaudējuši lidotspēju.

Diennakts cikliskums. Lielais vairums putnu barību iegūst pēc redzes un pārtiek no augiem vai dienas dzīvniekiem. Tādēļ lielākā daļa putnu ir izteikti dienas dzīvnieki, kas aizmieg līdz ar saules rietu un pamostas, saulei lecot. Mainoties dienas garumam, mainās arī putnu diennakts aktivitāte. Nedaudzi putni, kas pārtiek no nakts dzīvniekiem, ir aktīvi naktīs vai krēslā; tie uzmeklē barību ne tikai pēc redzes, bet arī pēc dzirdes un taustes. Pie nakts putniem pieder gandrīz visas pūces (izņēmums: baltā pūce, svītrainā pūce un apodziņš). Tomēr visas pūces redz arī dienā. Sakarā ar pielāgošanos nakts dzīvei acis pūcēm ir ļoti lielas, tās ir stipri izstieptas gareniskās ass virzienā, ar savdabīgu tīklenes uzbūvi; ļoti labi ir attīstīti dzirdes orgāni, tiem ir liela dzirdes atvere, kuru no pakaļpuses norobežo īpaša ādas kroka; apspalvojums ir mīksts, tādēļ pūces lido pilnīgi bez trokšņa un pēc dzirdes bez trokšņa pielido pie laupījuma; pelēkbrūnā spalvu krāsa padara tās naktī gandrīz neredzamas (izņēmums ir baltā pūce, kas ir dienas putns, kura baltā krāsa labi harmonē ar sniegu). Pie nakts putniem pieder arī daudzi gārņi, pūču papagailis, kivi, vairāki tārtiņveidīgie putni, vētrasputni un vakarlēpji. Krēslas putnu ir daudz vairāk, un tie ir no dažādām kārtām; vistipiskākie krēslas putni ir vakarlēpji. Putnu diennakts ritms stipri mainās vairošanās periodā, kad daudzu dienas putnu tēviņi dzied gandrīz vai visu diennakti, un arī migrācijas laikā, kad pat daudzi tipiskie dienas putni lido arī naktīs

Karaliskais pingvīns (latīņu: Aptenodytes patagonicus) ir pingvīnu dzimtas putns, kas mīt siltākos ūdeņos uz ziemeļiem no Antarktīdas. Putns ir līdzīgs imperatorpingvīnam, taču mazāka auguma (līdz 90 cm) un ar košāku apspalvojumu. Karaliskais pingvīns spēj ienirt un medīt līdz pat 250 metru dziļumam. Ligzdo vasarā subantarktiskajās un mērenās joslas salās. Olu perē turot ar kājām, piesedzot to ar vēdera kroku. Pārmaiņus perē abi vecāki. Pingvīnu mazuļi aug ļoti ātri - vasaras sākumā izšķīlušies putnēni rudenī ir tikpat lieli kā pieaugušie pingvīni. Tomēr tie, kas pasaulē nāk vēlāk, ziemā pārstāj augt, kļūst vājāki un zaudē gandrīz pusi no sava svara. Vārgākie no viņiem iet bojā. Pavasarī un vasarā, kad atkal parādās barība, pingvīnu mazuļi nomaina savu dūnu ietērpu pret spalvām un pamet vecākus. Aptuveni tajā pašā laikā spalvas met arī pieaugušie pingvīni.

Putnu ekoloģija. Tā kā putniem ir intensīva vielmaiņa, augsta ķermeņa temperatūra un labi attīstīta lidotspēja, tie plaši izplatījušies pa visu zemeslodi. Nevienai dzīvnieku klasei nav tik plašs areāls. Tie dzīvo Himalaju kalnos virs 7000m, pašos tuksnešainākajos Sahāras un Gobi rajonos, okeāniskajās salās, kur nav citu mugurkaulnieku, kā arī Centrālajā polārajā baseinā, kur valda dziļā arktiskā nakts. Vārdu sakot, putni sastopami visur, kur vien ir kaut minimāli dzīves apstākļi. Polārajos un tropiskajos apgabalos putnu sugu daudzums, protams, nav vienāds; jo daudzveidīgāki eksistences apstākļi, jo vairāk sugu.