Nav oriģināls :)[es arī nelaboju visas kļūdas]
Domāju, ka šo vienkārši IR jāizlasa!
Un man nebija ne jausmas pie kuras kategorijas lai liek :(
1.nodaļa
Debesis bija apmākušās. Oranžās rudens lapas bija nosegušas visu manas ģimenes dzīvokļa balkonu. Es sēdēju uz vienā no krēsliem uz balkona un skatījos drūmajās debesīs. Garām manai galvai nolidoja vēl viens bariņš oranžu kļavas lapu un nosēdās pie pārējām lapām uz balkona. Nodzēsu cigareti labās plaukstas centrā kur esmu izveidojusi skaistu apaļu dedzinājuma rētu vienmēr tieši tur nodzēšot katru izpīpēto cigareti. Tieši tajā brīdī uz manas kreisās rokas nopilēja liela lietus lāse. No tās pavērsu skatienu uz rokas locītavu. To rotāja griezuma rētas. Trīs no tām vēl gluži svaigas. Surst gan griezuma rētas gan dedzinājuma rēta bet es nejūtu sāpes. Vairs jau ne.
Noslēpu cigaretes atlikumu lapās un iegāju dzīvoklī. Aizvērdama lodžijas durvis dzirdēju kā lielās aukstās lietus lāses saslapina sausās rudens lapas. Iegāju plašajā viesistabā un no vecāku bāra izvilku iesāktu brendija pudeli. Brendijs bija vienkārši pretīgs bet man bija vienalga. Uz galda iepīkstējās mobīlais telefons. Pacēlu to un izlasīju SMS kura man pavēstija ka pēc trim dienām beigsies kartes derīguma termiņš un ka tas ir jāatjauno lai nepazustu mana nauda jeb kredīts. "It kā mani tas uztrauktu..." nodomāju nolikdama telefonu atpakaļ uz galda. No tā kredīta nebiju iztērējusi ne santīma kopš to pirms diviem mēnešiem iegādājos. Vispār nesaprotu prieškam man mobīlais telefons ja es to vispār neizmantoju bet tā ir manu vecāku dāvana. Un kredītu apmaksā viņi. Izlēmu iziet ārā. Aizgāju uz savu istabu un uzvilku melnas bikses un topiņu ar uzraxtu - "WhatEver". Jā uz balkona es sēdēju tikai apakšveļā.
Izgāju no mājas. Lija lietus. Bet man par to protams bija nospļauties. Tā kā mana daudzdzīvokļu māja kurā dzīvoju atradās pretī parkam tad tur arī devos. Skriešus neskatoties kur lieku kāju nonācu savā mīļotajā vietā visā Likvidas parkā. Zem lielā un senā ozola. Vienīgais ozols visā parkā. Zems plats un man sirdij tuvs. Kā vienmēr uzrāpos kokā. Vietu kur ozols sazarojas es ar gadiem biju iesēdējusi jo dzīvoju šeit kopš dzimšanas un ozolu man iesēja mans tēvs kad piedzimu. Kaut gan bija rudens vidus ozols bija kupls un pilns ar lielām oranžām
lapām. Tās pasargāja mani no lietus. Kādu brīdi vēroju cilvēkus kas neko nenojauzdami par manu klātbūtni paistaigājās pa parku paslēpušies zem saviem lietussargiem.
- Ak Emīlij Emīlij... Jebkurā gadalaikā tevi vienmēr var atrast sēžam šai vecajā ozolā... - tieca balss zem manis. Palūkojos sev zem kājām. Pie koka stumbra stāvēja atspiedies Džastins. Džastins ir mana vecuma puisis no mājas kas atradās pretī manējai. Mēs agrāk kopā spēlējāmies un bijām labi draugi līdz kaut kas notika. Līdz es sāku mainīties. Es samiedzu acis. Izmetu no galvas senās atmiņas.
- Vai tev tieshām nav beidzot apnicis mani izsekot?
- Nē. - viņš bez emocijām atbildēja. Viņš turpināja mierīgi stāvēt atstūmies pret koku un skatīdamies tālumā. Viņa pagarie mati nosedza seju.
- Ak jā... Vai tev patika vērot mani puskailu uz mana balkona? - jautāju atcerēdamies ka no pretējās mājas precīzi pretējā loga mani vēroja jauna vīrieša stāvs. Tikko sapratu ka tas bija Džastins.
- Piedod bet lai gan tavs skaistais ķermenis vienmēr man ir licies pievilcīgs man likās pretīgi ka tu smēķē.
- Kopš kura laika tevi uztrauc tas ko es daru?? - vaicāju.
- Kopš mēs iepazināmies. - Džastins atbildēja spēji pagriežot galvu uz manu pusiun ieskatoties man dziļi acīs. Tuvumā Džastinu nebiju redzējusi apmēram četrus gadus. No tās dienas kad visa mana dzīve mainījās. Bet puisis vienmēr visus šos gadus melēja kontaktu ar mani. Izsekoja mani. Centās izprast kāpēc. Un lietainajā tumšajā dienā es pamanīju. Es pamanīju ka ne tikai es esmu mainījusies. Mainījies bija arī Džastins...
2.nodaļa
Veikli nolēcu no koka un piezemējos precīzi aci pret aci ar Džastinu.
- Kāpēc tu vēljoprojām..? - nespēju pabeigt.
- Jo es ticu... Es ticu ka kaut kur tur vēl kaut kas ir palicis no vecās Emīlijas. - Viņš to teica norādīdams uz vietu kur man vajadzētu būt sirdij.
- Vismaz tai tur vēl ir jābūt... - Džastins teica. Pamanīju ka viņš viegli pasmaida ar labo lūpas kaktiņu bet tikai uz īsu mirkli.
- Tās tur vairs nav. - sacīju nespēdama sevi piespiest pasmaidīt. Sen nebiju to darījusi - smaidījusi. Laikam jau biju vispār aizmirsusi kā to dara. Tikmēr lietus jau bija beidzis līt. Asfalts bija slapjš un gaiss patīkami smaržoja. Sāku kustēties un Džastins tāpat. Izvilku no kabatas cigarešu paciņu. Ar zobiem no tās izņēmu vienu cigareti. Ar otru roku tikmēr biju jau izvilkusi šķiltavas un aizdedzināju smēķi. Ievilku vienu dūmu. To visu darīju tik automātiksi ka metas slikti. Pēkšņi kad nemaz nebiju tam gatava un nevarēju būt Džastins man no mutes izrāva tik tikko aizsākto cigareti. Viņš to nometa zemē un samīdīja ar kāju. Tas notika tik ātri ka attapos tikai pēc tam un jau bez cigaretes mutē.
- Nekad... Nekad manā klātbūtnē vairs nesmēķē!!! - Džastins iekliedzās. Cilvēki uz mums parkā atskatījās. Ar jebkuru citu cilvēku pastaigājoties šādā situācijā es būtu izvilkusi jaunu cigareti bet šoreiz es nezkāpēc nevarēju un nemaz nemēģināju to dariit...
3.nodaļa
Drīz vie mēs bijām apstaigājuši visu parku. Nolēmām doties pa mājām jo bija jau diezgan vēls. Iegāju dzīvoklī. Nometu jaku pie pakaramā un devos uz viesistabu. Bija tumšs neko neredzēju. Piegāju pie galdiņa lai uz tā noliktu telefonu.
- Sveika drostaliņ! - teica tēvs kurš sēdēja uz dīvāna. Spēji ieslēdzis gaismu viņš malkoja brendiju ko no rīta biju iesākusi. Redzēju ka tēvs bija kreitni iedrāvis - pudele bija jau gandrīz tukša.
- Tu esi piedzēries. - vēsi atteicu.
- Un? - viņš sašķobīja seju niknā grimasē.
Atbildes vietā paraustīju plecus. Toties viņš izdzēra vēl vienu malku gatavodamies man kaut ko teikt.
- Šodien atkal redzēju tavu māti. - viņš paziņoja.
- Aizej pie psihiatra - tu jūdzies. - teicu.
- Tā vien gribējās iegrābties viņas pupos... - viņš stāstīja. Un izdzēra glāzi tukšu.
- Aizveries... - klusi nočuksētju. Acīs sariesās asaras.
- ... noraut viņai drēbes un vienkārši izdrā... - Rodžers nepaspēja pabeigt.
- AIZVERIES!!!- bļāvu saķērusi galvu rokās. Pār manu vaigu noritēja pirmā asaru lāsīte. Paķēru no galda telefonu un skrēju uz savu istabu. Vairs nespēju novaldīt asaru plūdus. Aizcirtu istabas durvis.
- Tiec tam vienreiz pāri! - tēvs auroja.
"Kaut kas jādara," domāju, "jāmūk!" Tā kā jaka bija koridorā atradu kādu džemperi. Blakus istabā atskanēja stikla šķindēšana tēvam nometot glāzi uz grīdas. Viņa soļi tuvojās. Atvēru logu un sāniski izlīdu uz palodzes.
- Vai esmu tev teicis ka tu esi ļoti līdzīga savai mātei?? - dzirdēju viņa balsi netālu no istabas durvīm. Izrausos ārā un izmantojot džempera piedurknes lēnām slīdēju lejā pa notekcauruli. Atkal lija smalks lietutiņš. Kad biju divus stāvus zemāk dzirdēju ka tēvs atsper vaļā manas istabas durvis.
- Nespēlē te paslēpes! Kur tu esi? - viņš kliedza pilnā balsī. Slīdot lejā vairākkārt sagriezu rokas. Nokļuvusi lejā redzēju ka caur džemperi sūcas asinis...
DING DONG skanēja zvans pretējās mājas 12. dzīvoklī.
- Emij??? - Džastins pārsteigumā iesaucās. Par Emiju viņš mani sauca kad bijām mazi. Izdzirdot to iesauku mana sirds viegli nodrebinājās. Es rokas turēju elkoņos ieliektas. Viņš paskatijās uz tām un viņa acis iepletās vēl vairāk.
- Vai es varu palikt pa nakti? - vaicāju.
- Vispirms aprūpēsim rokas. Pastāsti kas notika.
Īsumā izklāstīju notikumus pēc parka pastaigas. Tikmēr viņš sameklēja aptieciņu.
- Skaidrs. Bet tagad savelc piedurknes lai tās nesedz plaukstas. - viņš teica. Darīju kā tika pavēlēts bet uzmanīgi ne tālāk kā beidzas delnas. Džastins nosusināja asinis vispirms no manas labās plaukstas ar mitru vatīti. To izdarījis viņš pamanīja dedzinājuma rētu. Viņa maigais acu skatiens sadrūma.
- Tagad mazliet sāpēs. - puisis noteica. Tad viņš brūcēs iegrūda medicīnisko ūdeņraža pārskābi. Roka pamatīgi iesmeldzās. Palūkojos uz Džastinu ar pārmetošu tas-nebija-mazliet skatienu. Viņš viegli piesarka it kā juzdamies vainīgs.
- Pied... - Džastins iesāka.
- Nekas! - es viņu pārtraucu.
Viņš veikli apsaitēja roku un ķērās klāt kreisajai. Sācis tīrīt plaukstu no asinīm viņš parāva nost piedurkni tālāk līdz pat elkonim. Netālu no locītavas gozējās griezuma rētas. Viena no jaunajām bija iekaisusi. Šoreiz viņa skatiens kļuva pavisam dusmīgs. Ūdeņradi viņš pušumos iegrūda vēl niknāk. Es klusi iekunkstējos. Pēc tam aprūpējis iekaisušo griezumu viņš apsaitēja kreiso roku. Džastins neteica ne vārda. Likdams aptieciņu vietā viņš vai kūpēja.
- Klau... - es centos iesākt.
- Lai nu kā bet nekad nebiju domājus ka tu esi tāda GĻĒVULE ka jau mūc no dzīves. - viņš norūca...
4.nodaļa
Pēc kāda laiciņa abi sēdējām Džastina viesistabā un malkojām karstu tēju. Abu roku delnas pulsēja, bet es cietos... Kopš viņš mani nosauca par gļēvuli nebijām pārmijuši ne vārda. Nolēmu pārcirst nāvīgo kapa klusumu.
- Tas bija aizvainojoši. - noteicu.
- Es teicu to, ko domāju... - Džastins sausi teica. Viņš pat nepaskatījās uz mani.
- Tu mani nemaz vairs nepazīsti! - iesaucos.
- Un..?
- Tev nav tiesību par mani tā spriest.
- Bet vēnu graizīšanu es uzskatu par gļēvulīgu darbību. - Džastins atbildēja, iedzerdams vēl tēju. Atminējos kapēc sāku griezt sev vēnas, kāda biju agrāk un to, kā viņš paskatījās uz mani, kad nosauca par gļēvu. Viena mana asara nopilēja uz mazā galdiņa. Džastins vispirms palūkojās uz to un tad uz mani. Nopilēja vēl viena asara. Aizmiedzu acis tik cieši cik varēju itkā pūlēdamās aizslēgt pārējās asaras aiz acu plakstiņiem. Pacēlu galvu un ielūkojos Džastinam acīs. Mēģināju sūtīt vņam savus domu viļņus: "Kā tu nesaproti? Man sāp... Es esmu izmisumā! Manai dzīvei nav jēgas...".
- Visam ir sava jēga. - Džastins, nenovērsdams skatienu no manis, konstatēja. Es novēlos no sava spilvena. "Kā viņš..? WTF???" domāju pie sevis, kad centos atkal iekārtoties uz sava spilventiņa.
- Pastāsti to, kas notika... - Džastins teica, novērsdamies un pastoties uz kādu gleznu.
- Es tev jau pastāstīju visu ks šovakar notika kopš brīža kad katrs aizgājām uz savām mājām. - atbildēju.
- Nejau tagad... Pirms trim gadiem, vienpadsmit mēnešiem, divām nedēļām un četrām dienām. Manuprāt es esmu pelnījis tobeidzot uzzināt. - puisis noskaitīja teikto kā no galvas iemācītu.
- Eeeeeem... - gari novilku. Iekšēji es vai kliedzu. Negribēju vēlreiz to visu pārdzīvot...
- Klausies... Man apnicis dzīvot neziņā... Vismaz pasaki ar ko viss saistīts - tavs jaunais ģērbšanās stils, roku graizīšana... - Džastins mierīgi klāstīja. Savukārt man tuvojās asaru cunami. Pāris minūtes valdīja klusums, jo es gaidīju kad norims draudošā raudu vētra. Bet pēkšņi es neizturēju un sāku kaukt. Džastins to nebija gaidījis un aiz pārsteiguma izlēja savu tēju.
- Kas tad nu? - viņš maigi iejautājās. Piesēdās tuvāk un aplika savas rokas man ap pleciem. Es ierāvos dziļāk viņa apskāvienos un turpināju šņukstēt.
- Nomierinies, es tevi lūdzu! - Puisis nezināja ko darīt šādā situācijā, kā nomierināt mani.
- E... e... s-s... ne... ne... neva.. ru-ūūū... - nespēju lāgā parunāt. Trūka elpas. Asaras nemitējās tecēt. Vēl spēcīgāk iekrampējos Džastina kreklā. Man gribējās justies drošībā, un tajā brīdī es tieši tā arī jutos. Viņš tikmēr glāstīja manu muguru, pacietīgi gaidīdams, kad nomierināšos.
- Viss būs labi... Nomierinies... Tu esi drošībā... - Džastins klusi atkārtoja. Lēnām sāku nomierināties. Un tai pašā laikā arī iemigt. Pēc dažām minūtēm jau biju cieši aizmigusi drauga siltajās rokās.
- Emij? - Džastins ievaicājās, redzēdams, ka esmu jau nomierinājusies. Bet es jau gulēju. Viņš maigi pasmaidīja. Paņemdams mani uz rokām, viņš aiznesa mani līdz dīvānam un noguldīja tur. Apsegdams mani ar pledu, viņš atkal pasmaidīja. Tad viņš sāka lēnām liekties tuvāk manai sejai. Viņa maigās lūpas tuvojās manējām. "Nē, puis, tu nedrīksti!" viņš klusu teica pats sev. Viņš paliecās vairāk uz augšu un noskūpstīja manu pieri.
- Čuči saldi... - viņš nočukstēja. Tad piecēlās, iegāja savā istabā un aizvēra aiz sevis durvis...
5.nodaļa
No rīta pamodusies nevarēju saprast kur es atrodos. Pēc trim sekundēm apjautu visu, kas bija noticis vakar un to kas notika tajā brīdī. Pēkšņi izdzirdēju šņākoņu un graboņu virtuvē. Piecēlos un gāju paskatīties, kas tur notiek. Iegājusi modernizētajā virtuvē ieraudzīju rosāmies Džastinu. Viņš pie plīts kaut ko cepa, grieza un šķindināja.
- Labrīt! - teicu lai Džastins ievēro, ka esmu pamodusies. Puisis salecās.
- Oh! Nebiedē mani vairs tā. Labrīt tev arī! - viņš atteica un pasmaidīja. Mirkli valdīja klusums. Džastins tikmēr sadalīja brokastis pa šķīvjiem. Mēs sākām ēst un man jāatzīst, ka Džastins gatavo vienreizēji.
- Manu mammu noslepkavoja. - es bez brīdinājuma paziņoju. Džastins man pretī aizrijās. Viņš sāka klepot, Bet es tikai turpināju ēst.
- Es zināju, ka viņa ir mirusi, bet... noslepkavota? - puisis caur klepiem teica.
- Eeeem... Noslepkavota un izvarota... - es atbildēju.
- Beidz mani šitā šokēt!!! Slepkavu atrada? - Džastins jautāja.
- Nē. - mierīgi atbildēju, turpinādama ēst rīsus.
- Ej tu nost! Bet vai viņiem bija aizdomas uz kādu? - Džastins mani pratināja aizmirsis par saviem rīsiem.
- Viņiem ne, bet man jā... - teicu.
- Vai padalīsies? - Džastins mēģināja pajokot.
- Rodžers.
- Kas tas tāds?
- Mans tēvs... - es atgādināju.
- Kādā sakraā tavs tēvs??
- Manai mammai pēc manas piedzimšanas radās dažas problēmas. Mīlēšanās viņai sagādāja lielas sāpes. Tēvs ar to nebija mierā. Mamma viņam teica, ka viņai sāp, un, ka viņa nevēlas, bet tēvs uzstāja. Uzstāja tiktāl, ka ņēma viņu ar varu. Es to saucu par izvarošanu. Tā tas turpinājās daudzus gadus.
- Kā tu to visu zini? - Džastins šokēts vaicāja.
- Atceros, ka reiz, kad biju vēl pavisam maza, nakts vidū izdzirdēju, ka mamma raud. Nolēmu doties uz vecāku istabu un pastīties kas noticis, jo nevēlējos lai mamma raud. Pavēru durvis un redzēju, ka tēvs aiziet uz viesistabu skatīties televīzoru. Iegājusi vecāku istabā sastapu mammu sēžam gultas maliņā un raudam. Gulta bija sajaukta. Es piegāju klāt mammai un vaicāju kas noticis. Viņa teica: "Mans sāp šeit lejā," un pielika manu plaukstiņu sev pie vēdara mazliet zem nabas. "Mammīt, neraudi!" atteicu un apskāvu viņu. Tikai vēlāk sapratu kāpēc viņai sāp, jo sākumā domāju, ka viņai vienkārši sāp vēders. Bieži vien redzēju tēvu skatāmies TV, bet mammu istabā raudam. - gremdējos atmiņās.
- Tas taču ir šausmīgi! - Džastins iesaucās.
- Man viņas tik ļoti pietrūkst... - noteicu un laidu asarām vaļu. Bija tik sāpīgi to visu atcerēties.
- Jau atkal? - Džastins teica, nemanāmi pasmaidīdams. Bet, kad es raudāju, viņš varēja turēt mani savos apskāvienos, un viņam tas patika. Tikai es to nezināju. Viņš apskāva mani tāpat kā vakar. Un es atkal ieķēros viņa kreklā. Ar katru brīdi puiša krekls pie pleca ķļuva arvien slapjāks, uzsūcot šķiedrās manas asaras.
- Apsolu tev, ka mēs atradīsim tavas mammas slepkavu, tas ir tavs tēvs vai ne! - Džastins solijās. Es spēju tikai pateicībā iešņukstēties...
6.nodaļa
Nākamajā dienā Džastins atnāca ciemos pie manīm uz manas ģimenes dzīvokli. Uzliku vārīties ūdeni tējkannā.
- Klau, kur vispār ir tavi vecāki? - iejautājos, kad apsēdos pie galdiņa ēdamistabā.
- Ceļojumā. Pēc septiņām dienām būs atpakaļ. - Džastins atbildēja un paņēma cepumu no bļodiņas ko atnesu, nākdama no virtuves.
- Ak, tā... - novilku.
- Man ienāca prātā viena ideja vakar. Cikos tavs tēvs atgriežas mājās no darba? - puisis jautāja.
- Nav īsti noteikta laika. Kā kuru reizi... - jautājums mani pārsteidza, bet centos atbildēt cik precīzi vien spēju.
- Tātad... Vienalga... Ir ideja mazliet iztaujāt tavu tētuku. - Džastins klāstīja.
- Domā viņš tev atbildēs? - iesmējos, jo pazinu savu tēvu. Iesvilpās tējkana, tāpēc nevarēju dzirdēt atbildi uzreiz. Iegāju virtuvē un ātri uztaisīju mums tēju. Ienesu to istabā un apsēdos.
- Par ko mēs iepriekš runājām? - pārjautāju.
- Par manu ideju iztaujāt tavu tēvu...
- Ā, pareizi... Nezinu vai izdosies... - pateicu to, ko domāju.
- Pagaidi un tu redzēsi, ka brīnumi notiek! - Džastins teica, piemiedza man ar aci un iedzēra malciņu karstās tējas.
Pēc nieka četrām stundām un trīsdesmit septiņām minūtēm mājās ieradās mans tēvs. Iegājis istabā viņš vispirms paskatījās uz mani, tad uz Džastinu.
- Sveika! - viņš vērsās pie manis, - Kas viņš tāds? - tēvs pameta galvu uz Džastina pusi. Es jau papletu muti lai atbildētu, bet jauneklis pasteidzās man pa priekšu.
- Labvakar, ser. Manis sauc Džastins. Esmu jūsu meitas draugs. - Džastins nobēra.
- Cik mīļi! Manai meitaiir puisis? - tēvs burtiski nodūdoja.
- Nē, tēt. Viņš ir tikai draugs! - iejaucos. Džastina īstais smaids nodzisa, tai vietā parādijās mākslīgais. Jautājoši paskatijos uz viņu. Viņš tikai pakratīja galvu.
- Kur ir šīs mājas kundze, ja drīkst tā vaicāt? - Džastins ķērās pie sava plāna izpildes.
- Mūsmājās ir tikai jaunkundze. Kundze jau ir labākos medību laukos... - tēvs laipni atbildēja.
- Izsaku savu līdzjūtību. Vai drīkstu jautāt, kā tas notika? - Džastins iegāja ritmā.
- Vai tad Emīlija tev neko nav stāstījusi? - Rodžers, ar mazliet teatrālu pieskaņu balsī, pārsteigti iesaucās.
- Nekad nav sanācis par to aprunāties.
- Nu, tad gan jau avīzēs būsi lasījis. - tēvs teica un pasmaidīja.
- Nav gadījies. - Džastins atsmaidīja.
- Tā bija aukstasinīga slepkavība. Ļoti lielas bēdas mūsu ģimenei! Sērij veida slepkava, bet pēc šīs viņš beidza slepkavot un pazuda bez pēdām. Tā nu sagadījās, ka Kristīne, mana sieva, gadījās nepareizajā vietā, nepareizajā laikā. - tēvs stāstīja.
- Skaidrs. Jūs noteitki ļoti mīlējāt savu sievu. - Džastins līdzjūtīgi ieteicās.
- Par spīti visam, jā. Proti, kad piedzima Emīlija, viņai radās dažas problēmas ar veselību un mūsu laulāto dzīvi, ja tā drīkst teikt... - Rodžers sadrūma. Es saviebos.
- Bet jūs taču pārvarējāt savas problēmas, vai ne? Mīlestība kā nekā pārvar visu! - Džastins vilināja manu tēvu sev vēlamajā virzienā.
- Viņa uzupurējās, lai es būtu laimīgs. - tēvs atklāja. Man atkārās žoklis.
- Cik neparasts stāsts. Vēlreiz izsaku līdzjūtību par sievas zaudējumu. - Džastins nezaudēja ne kripatiņas pieklājības.
- Labi, pietiks pļāpāt par skumjām lietām. Atstāšu jūs divatā. - tēvs teica un sāka doties ārā no istabas.
- Rodžer? - iejautājos.
- Jā, meitiņ? - tēvs pagriezās pret mani.
- Mēs iesim uz parku, labi? - vaicāju.
- Jā, protams, kāpēc gan ne. - viņš atbildējām. Pēc divām minūtēm jua bijām parkā.
7.nodaļa
Ārā jau bija satumsis. Mēs divatā gājām pa vienu no parka celiņiem, mēs nerunājām. Spilgts mēness zaigoja debesīs radīdams neparastu noskaņu.
- Pilnmēness... - nočukstēju. Džastins pievērsa skatienu debesīm. Viņa acis dīvaini iemirdzējās. Man sametās bailīgi.
- Nebaidies... - viņš teica man. Es salecos.
- Kā tu vienmēr zini ko es domāju? - vaicāju.
- Nezinu. - viņš pasmaidīja.
- Zini! - protestēju un pasmaidīju.
Džastins grasījās kaut ko teikt, bet pēkšņi puiša acīs parādijās nāves bailes.
- Kas...? - es nesapratnē nopurināju galvu un sāku griezties uz to pusi uz kurieni Džastins skatījās. Viņš mani parāva nostāk neļaudams saskatīt to ko redzēja viņš pats. Un nākamo trīs sekunžu notikumi bija tik strauji ka knapi varēju tos uztvert notikuma brīdī. Es lēnām kritu ar rokām pret asfaltu, bet tai brīdī izdzirdēju šāvienu. Pirmais ko iedomājos bija, ka šāviens veltīts Džastinam, bet es kļūdījos. Īsi pirms manas rokas pieskārās asflatam es sajutu dedzinošu sāpi kreisajā plecā. Spēcīgi atduroties pret asfaltu kreisās rokas elkonis saļima no asajām sāpēm plecā. Es jutu ka ģībstu. Kā pa miglu dzirdēju Džastina soļus tuvojamies man un viņa balsi kura nepārtraukti atkārtoja manu vārdu.
Es pamodos slimnīcā. Džastins bija aizmidzis blakus gultai kurā gulēju. Mēģināju piecelties bet apbintētais plecs iesmeldzās.
- Au!!! - klusītēm iesaucos, bet ar to pietika lai pamodinātu blakus guļošo krācēju (ja, viņš klusītēm guļot krāca, visticamāk neertās pozas dēļ).
- Tavs tēvs zin ka esam šeit, - Džastins teica, bet pamanījis manu sejas izteiksmi piemetināja, - bet tevi tas noteikti nemaz neinteresē.
- Kas vakar notika? - es jautāju pieskaroties savai pierei. Galva mazliet sāpēja no nesenās narkozes.
- Tevi mēģināja nogalināt, - mans žoklis mētājās kaut kur pa grīdu, - tikkai mēs nezinam kas.
- Kas ir '' mēs ''?
- Viens mans paziņa - detektīvs. - Džastins vēsi atteica. Viņš bija atspiedis kājas pret manu gultu (lai gan cik nu manu) un šūpojās krēsslā turoties uz tā divām kājām. Uz viņa melnajām kerzām bija uzvilktas divas spilgti zilas plasmasas čībiņas. Es pasmaidīju. Viņam trūka tikai pārmēru lielas ledens uz kocinja un čībiņas ar zaķīšiem. Ak, jā, un arī pidžammas ar lācīšiem. Es klusi sāku smieties.
- Kas ir? - viņš ar knapi manāmu neapmierinātību blasī iesaucās.
- Nekas! - atteicu un turpināju smieties. Tikai tagad jau mazliet skaļāk jo manis izdomātajam Džastina apģērbam pievienojās maza krāsaina cepurīte ar propeileri pakausī.
- Iešu nopirkt sev ēst. - puisis mazliet neapmierināts attrauca.
- Labi, ej vien, pūpēdi. - teicu un sāku smieties vēl skaļāk.
8.nodaļa
Drīz vien es iemigu. Kad mani māsiņa modināja bija pagājusi aptuveni pusstunda.
- Pie jums vēlas ienākt jaunais puisis...
- Džastins. - es precizēju.
- Jā, un detektīvs. - māsiņa pabeidza.
- Nu lai nāk, lai nāk. - teicu un pasmaidīju. Man bija pārāk labs garastāvoklis. Mani ir sazāļojuši. Bez šaubām. Istabā pirmais iesoļoja Džastins. Viņa sejas izteiksme bija savādāka kā pirms tam. Nē, viņš vairs nebija apvainojies. Viņš bija bēdīgs, skumjš. Tas mani mazliet sāka uztraukt. Mana sirds sāka dauzīties skaļāk. Es to dzirdēju atbalsojamies visur palātā. Es jutu ka kaut kas nav tā kā tam vajadzētu būt. Uzreiz aiz Dzāstina nāca detektīvs. Gadus 25 vecs. Izskatīgs. Nopurināju galvu. Jaunais vīrietis piegāja tuvāk manai gultai.
- Detektīvs Moriss jūsu rīcībā jaunkundz. - viņš paspieda man roku.
- Emīlija. - es nosaucu savu vārdu.
- Jā... Nu man jums ir jāpaziņo viena lieta... - Džastins nopūtās jeb norūca. Nepaspēju saprast. detektīvs nervozi saberzēja rokas un turpināja, - Nu man īsti nepadodas tādas lietas...
- Tavs tēvs vakar savā dzīvoklī ir pakārts. - Džastins klusām teica.
- Ļauj labot : pakāries. - detektīvs Moriss teica pagriezis man muguru un skatīdamies uz Džastinu.
- Ja jau jūs tā sakāt. - Džastins attrauca. Man likās ka palāta sadrūma. Viss palika mazliet tumšāks. Takā agrāk. Vēl pirms mazliet mazāk kā nedēļas. Pirms atkal redzēju Džastinu tuvāk. Tajā rītā. Pēkšņi man sakārojās uzsmēķēt. Atkal. Es paskatījos uz savu roku kur bija iededzinātā rēta. Man sāka reibt galva.
- Sīkāk kāds tomēr varētu varbūt pastāstīt? - jautāju vairāk vērsdamās pie Džastina.
- Vakar kad Dzāstins man zvanīja, nolēmu ka jāpaziņo jūsu tēvam. Džastinam teicu ka piezvanīšu viņam. - atcerējos kā Džastins teica ka mans tēvs jau zin.
- Bet pēc tam mēs nesazinājāmies, tāpēc es domāju ka Moriss viņam būs jau piezvanījis un ka viss ir kārtībā. - Džastins paskaidroja.
- Bet Rodžers neatbildēja uz nevienu no zvaniem. Viņš necēla klausuli ne darbā ne mājās. - detektīvs pabeidza.
- Un? - mudināju turpināt stāstu.
- Braucu uz jūsu dzīvokli. Nu tālāk saproti pati. Atradām viņu karājamies virvē. Virtuvē.
- Ak skaidrs. - teicu. Saprotoši pamāju ar galvu. Džastins pamanīja ka es tēloju. Viņš jautājoši paskatījās uz mani. Es nopurināju galvu dodot zīmi ka vēlāk.
- Nu es iešu. Jābrauc uz iecirkni. Lai jums veicas. Jūtu līdz, Emīlij. Uzredzīti. - detektīvs paspieda man roku un devās druvju virzienā. Pa ceļam paspieda roku arī Džastinam. Kad detektīvs bija prom Džastins pienāca tuvāk manai gultai.
- Kas ar tevi? - puisis jautāja.
- Kaut kas neštimmē. Detektīvs nebrauktu uz mājām lai tikai pateiktu ka viņa meitai uzbrukuši. Tas notiek katru dienu. Un mums virtuvē nav kur iekārt striķi pietam vēl noturēt tēva svaru nesalūztot.
9.nodaļa
Jau pēc stundas biju izrakstīta no slimnīcas. Plecs mazliet pulsēja bet tobrīd man citas domas jaucās pa manu galvu.
- Par ko tu domā? - Džastins vaicāja kad bijām autobusā lai brauktu uz manām mājām.
- Domāju par to vai man ir taisnība vai nē. Ja tomēr ir tad tavs paziņa nav diez ko uzticams. - atbildēju.
- Es nezinu pat kurš variants ir ticamāks. Gribas jau ticēt Morisam jo viņš ir mans draugs kā nekā. - puisis teica skatoties ārā pa autobusa logu. Nezinu kāpēc bet es jutu ka drīz kaut kas notiks. Viss atrisināsies. Nē ne tikai šis dīvainais notikums un vakardiena, bet viss... Uz visiem maniem jautājumiem būs atbildes. Sametās bail. Es itkā atkal pieslēgdamās reālajai pasaulei sajutu aukstumu. Rokas un kājas sala.
- Tev auksti? - Džastins apjautājās.
- Kind of. - teicu berzēdama rokas. Džastins notina sev ap kaklu aptīto sarkano šalli ( kura bija divus metrus gara, nopietni ) un pasniedza to man.
- Ņem.
Es biju mazliet pārsteigta bet aukstuma un pieklājības pēc neatteicu. Nākamā bija mūsu pietura. Izkāpusi ārā sajutu dzestro gaisu. No manas elpas veidojās garaiņi. Tad es apmaldījos savās domās. Nez kāpēc jutos tā itkā es grimtu. Es slīku. Slīku visā kas bija noticis. Slīku savās domās. Es jutu to tuvojamies. Ūdens kas bija melns man smelās mutē. Es dzirdēju čukstus. Tie teica daudzas briesmīgas lietas. Tie nolādēja lamāja un apsmēja mani. Mani un manu bezpalīdzīgo stāvokli. Es miru...
- Esam klāt jau kādu minūti vismaz bet tagad varbūt beidzot tomēr atslēgsi durvis? Mans iekšējā sildītāja vads nav kontaktā un MAN SĀK PALIKT AUKSTI. - Džastins uzstājīgā tonī teica. Ūdens bija pazudis. Es stāvēju pie sava dzīvokļa durvīm.
-Em, jā protams. - es teicu un pietuvojos durvīm. No jakas kabatas izvilku dzīvokļa atslēgu. Ieliko to slēdzenē un pagriezu. Durvis atvērās un mēs iegājām iekšā. Dzīvoklis izskatijās kā parasti. Brīdī kad vilku nost jaku iedomājos kāpēc pie durvīm nebija policijas lentu ja tev notikusi pašnāvība? Un jeb kas kas norādītu uz to ka slēdzeni detektīvs Moriss būtu uzlauzis vai kaut kas tamlīdzīgs. Džastins iegāja viesistabā bet es pārstaigāju visas istabas. Viss kā parasti.
- Es nekā nemanu. Nekādas pēdas ka te vakar kāds būtu bijis. - es teicu iedama istabā. Pamanīju ka puisis stāv pie sienas kur stāv televizors ( kurš tā starpcitu tiek ieslēgts labi ja vienreiz nedeļā ja ne retāk ) un skatās uz sienu.
- Ko tu tur... - iesāku tuvodamās draugam. Paskatījos uz sienu uz kuru viņš tik sparīgi lūkojas un sapratu kāpēc viņš to dara. Jautājumi jau bija lieki.
Sienas apmetumā bija ieskrāpēti divi vārdi.
- Vai tu pazīsti Valteru Voitu? - Džastins izsmejoši jautāja.
- Jā, šķiet ka pazīstu. - atteicu turpinādama skatīties uz sienu. Džastins arī pat nebija paskatījies uz mani. Mēs abi vienkārši blenzām manā sienā. - Un...? - puisis mani kūdīja pastāstīt vairāk.
- Mana mamma viņu pazina. Viņš bija kā apsēsts ar viņu. Var teikt ka viņas fans. Nepārtraukti zvanīja viņai. Galīgs trakais.
- Un kāpēc viņš ir uz tava dzīvokļa sienas? - Džastins turpināja mani pratināt.
- Kā pie vlena es lai zinu? Ne jau es te viņa vārdu uz sienas uzšņāpu. - izsmejoši atbildēju.
- Vai tu zini kā ar viņu var sazināties? Varbūt viņš palidzēja tavam tētukam sasiet nāves cilpu?
- Jāpameklē telefongrāmatā un domāju ka arī tēva piezīmju bloknotam kaut kur jābūt. Varbūt viņš tajā ir iekšā. Un mammas blociņš vēljoprojām stāv atvilknē pie gultas. Ne es ne tēvs nav uzdrošinājies to izņemt no turienes. - piedāvāju. Sākām meklēt. Džastins atrada telefongrāmatu tēva darbistabā un viņa piezīmju bloknotu tāpat. Es svukārt vecāku istabā lūkoju pēc mammas blociņa. Atradusi to es sāku šķirstīt lapas. Bet uzmanīgi, tā itkā tas būtu kaut kas svēts, rets vai dārgs.
- Telefongrāmatā viņa nav. Un tava tēva bloknotā arīdzen ne. D;zastins teica ienākdams vecāku istabā un apsēzdamies man blakām. Es turpniāju skatīties vienā no atšķirtajām lapām.
- Te gan ir. - teicu.
- Adrese ir? - puisi vaicāja ielūkodamies blociņā.
- Jā ir. - pamāju ar galvu.
- Tad dosimies tur. - Džastins ierosināja.
- Cerēsim ka dzīves vietu viņš nav mainījis. - teicu kad cēlos. Uzvilkām jakas un es rūpīgi ieliku mammas blociņu kabatā. Džastins atvēra man durvis un aiz sevis aizcirta tās.
10.nodaļa
Peec tieshi divdesmit trijām minūtēm un 28 sekundēm mēs izkāpām no autobusa kurš mūs atveda netālu no vietas kur dzīvoja Valters Voits. Tas bija tumšs un drūms rajons. Neviena cilvēka uz ielas, nevienas mašīnas...
- Nu tā... Kurš mājas numurs? - Džastins vaicāja lūkodamies uz māju numuriem visas ielas garumā.
- 66. - atbildēju.
- Tur ir. - Džastins norādīja uz ielas labo pusi. Mēs sākām iet uz mājas pusi. Kad nonācām pie tām es pamanīju kāda viņa izskatījās. Melna, nokvēpusi, veca un izskatijās ka tajā neviens nedzīvo. Džastins gāja pa mazu gruģētu celiņu uz durvju pusi. Es viņam sekoju. Atzīstos ka bija bail iet pirmajai tāpēc ļāvu to darīt viņam. Viņš piegāja pie druvīm un tuvināja savu roku durvju rokturim. Pirms viņš tam pieskārās durvis čīkstēdamas atvērās. Man šķiet ka mana sirds nomira tieši tai brīdī.
- Kā stulbā šausmu filmā. - Džastins noburkšķēja.
- I nesaki. - teicu. Mēs lēnā gājām iekšā. Viss notika kā palēlinātā filmā. Mēs izstaigājām visas istabas. Tās bija melnas. Itkā degušas bet mēbeles bija nesadegušas un paklāji tāpat. Un arī aizskari. Uz sienām bija vecas bildes. Viss bija vecs un kluss. Tikai mūsu soļi atbalsojās klusumā.
- Te nekā nav. Manuprāt jau ilgu laiku. - teicu Džastinam. Man gribējās iet prom. Jutu kaut kādu dīvainu sajūtu sevī. Vienīgā ideja šobrīd bija pazust no šīs muļķīgās mājas.
- Mums vēl ir divas istabas neizstaigātas. - puisis pateica.
- Kur tad? Mēs jau izstaigājam abus stāvus pa divam lāgam. - attraucu.
- Bēniņi un pagrabs. - Džastins klusām atbildēja un tuvojās kāpnēm kas veda uz bēniņu stāvu. Man kājas kā ar svinu pielietas bija tik smagas ka knapi spēju tās pacelt uz katru nākamo pakāmienu. Un ar katru reizi man kļuva grūtak. Džastins jau bija pie durvīm un mēģināja tās atvērt. Tās bija aizcirstas vai aizslēgtas jo vaļā nevērās un Džastins mocījās ar durvju rokturi. Man apnika gaid't kamēr viņš atvērs durvis tāpēc es pagrūdu viņu maliņā.
- Palaid mani. - teicu un pietupos pie roktura slēdzees. No kabatas izvilku matu adatu kas bija visprimitīvākais druvju atveramais. Bet es pat nepaspēju ielikt to slēdzenē kad durvis jau atvērās tik tikko es tām pieskāros.
- Hei, tev izdevās! - Džastins teica tā itkā es tiešām būtu to atmūķējusi ar matu adatu.
- Jā, kā gan savādāk... - atbildēju truli skatīdamās uz rokturi. Iegājām iekšā. Es domāju ka tur redzēšu parastus bēniņus ar kastēm un citādām vecām lietām, bet tie itnemaz nebija parasti bēniņi. Tur bija daudz lielu un mazu sveču. Visas melnas. Tākā bija tumšs es izvilku no savas kabatas šķiltavas un sāku sveces vienu pēc otras aizdedzināt. Kad lielākas bija iedegtas un istabā parādījās gaisma es redzēju kas šī ir par istabu. Uz vienas sienas bija salīmētas fotogrāfijas un izgriezumi no avīzēm. Kreisajā stūri bija liels ģjimenes foto. Melnbalts bet cilvēki tajos nebija no tā laika. Tātad tā bilde nav vecāka par pāris gadiem. Tur bija daudz cilvēku un no tiem es atpazinu tikai dažus. Mammu, vectēvu un vecmammu. Viņi visi trīs jau bija miruši , bet nespēju saprast ko viņi dara šai bildē. Gāju tālāk gar sienu un tad tur bija bildes ar cilvēkiem no kopējas bildes. sievietes nofotogrēfātas uz ielas un mašīnās. Vīrieši kafeinīcās sarunājamies. Bildes par kuru eksistenci ''modeļi'' iepējams nemaz nezin. Virzījos tālāk un tad tur parādījās manu vecvecāku bildes. Tāda paša stila - bildēti uz ielām un visur citur. Tad parādījas manas mammas bildes. Kur viņa bija viena veikalā pie kases. Kafeinīcā ar draudzenēm dzerot kafiju. Taksī. Ar manu tēti parkā. Ar mani pie rokas bērnu laukumā. Tā bija vairākus gadus veca bilde jo man tur varēja būt kādu seši vai septiņi gadi. Izgriezumi no avīzēm par slepkavībām. Gāju tālāk un piegāju blakus Džastinam. Viņš stāvēja sienas labajā pusē un visu laiku vēroja tikai tur esošās bildes. Manas bildes. Tur bija bildes ar mani. Visjaunāka no palātas loga slimnīcā. Es biju nesaprašanā kāpēc te bija amnas bildes. Tas Voits bija psihopāts laikam.
- Tu nezini..? - puisis iesāka jautājumu.
- Nē. - atbildēju. Es pakāpos pāris soļus atpakaļ un atdūrusies kkur pēkšņi sāku krist atpakaļ. Es iekritu kubkrēslā. Tas stāvēja tieši pretī manam bildēm. Tā lai itkā tajā sēdētu un stundām ilgi tās vērotu un plānotu kaut ko. Domātu par kaut ko. Tikai par ko?
- Man jau šeruļi srien pār kauliem. Ejam uz pagrabu labāk. - puisis piedāvāja. Es tikai piecēlos un gāju uz durvju pusi. Mēs nogājām uz purmo stāvu un atvērām durvis kas bija zem trepēm. Tur bija vēlvienas trepes kas veda uz pagrabu. Mēs gājām lejā. Tur bija tumš. tikai no viena mazā lodziņa pašā galā spīdēja mazs gaismas staru kūlītis. Es apsteidzu Džastinu un ātrākā gaitā gāju uz loga pusi. Negaidīti kaut kas noklikšķēja un pagrabā iedegās vienas spuldzes gaisma. mēs abi ar Džastinu reizē strauji pagriezāmies pret spuldzi jo bijām jau gablu no skaņas vietas nostāk. Tuvāk tālākajam galam. Bezizejai. Tur tieši zem otrā gaismas avota stāvēja vīrietis gados. Valters Voits.
- Es jau jūs gaidīju. - viņš teica. Viņš pacēla roku un vērsa ieroci tieši mums seju augstumā. Džastins pavirzijās soli vairāk man priekšā. Es iekšēji kliedzu. es zināju ka bija jāiet prom pirms mēs vispār šeit ienācām jo tagad vairs ārā mēs netiksim...
- Kāpēc..? Bildes... Viss šitas... Un mans tēvs! - nesakarīgi noburbulēju.
- Tulīt tu visu uzzināsi, meit. Bet vispirms tiksim vaļā no lieciniekiem, vai ne? - viņš maigi teica un pavērsa ieroci uz Dzāstinu un izšāva. Ēs pat nepaspēju iespiegties kā mans draugs saļima man virsū. Es pakritu kopā ar viņu. Es piecēlos sēdus turot viņa galvu sev klēpī.
- Džastin, turies. Lūdzu. - es teicu puisim glāstot viņa galvu. Viņam bija iešauts tieši vēdērā.
- Es... Piedod. - viņš nočukstēja un aizvēra acis. Man gar vaigiem notecēja pirmās asaras.
- Un tagad - par to kāpēc. Tu neesi pelnījusi dzīvot. Ne tākā tu dzīvoji un dzīvotu tālāk. - Voits teica nolaidis ieroci.
- Aizveries un izsauc ātros. - nepievērsu uzmanību iepriekš tiektajam.
- Viņš jau tāpat ir miris un mirsi arī tu. Bet vispirms tu dzirdēsi patiesību ko tu tik ilgi meklē. Tu esi mana nevis Rodžera meita. MANA! Un tavas mātes. Tās kuces kas mani nodeva un aizbēga ar tevi kad biji vēl maza pie sava mīļākā jo domāja ka nemīl mani. Bet viņai tak neviens to neprasīja. Viņai bija mani jāmil bez ierunām bet viņa bija dumpiniece. Tāpat kā tu. Un tas prasīja viņas dzīvību. - vīrietis mierīgi stāstīja. Manā sejā atspoguļojās visi jautājumi. Un jautāt bija lieki. Jutu ka viņš ir psihiski slims un es baidījos viņam traucēt stāstīt. Lai tak stāsta.
- Kad tev bija gadiņš viņā nodeva savu tēvu mafijas krustēvu un mani - viņa uzticamo labo roku kuru viņš apbalvoja ar savas skaistās meitas roku. Mēs aprecējāmies un tad piedzimi tu. No manis. Bet viņa nebija mierā jo viņa mīlēja Rodžeru. Un tādēļ lai tiktu vaļā no manis viņa mani ielika cietumā kopā ar tavu vectēvu. Jā viņš nomira no sirdstirekas bet nejau mājās. Cietumā. Bet mani aizvakar izlaida. Un tavs tēvs nodeva tevi. Jo viņš tevi nemīlēja. Jo tu viņam atņēmi sievu. Tevis dēļ viņa atbrauca pie manis un es viņu nogalināju tavā vietā. Viņa ar savu nāvi glāba tevi un Rodžers to nespēja pieņemt. Ka tu esi dzīva un viņa nē. Un tagad tu esi te. Bet viņš drošībā kaut kur piedzeras un ir laimīgs jo tu mirsi. Tu mirsi lai gan solīju tavai mātei tevi saudzēt bet lai tā slampa iet ratā. Tu neesi pelnījusi dzīvot...
Viņš tikai turpināja un turpināja runāt. Bet es skatījos mazajā lodziņā. Uz dzeltenīgās zāles sniga pirmias sniedziņš. Lielām liegām pārslām tas sedza mirušo zemi dodot tai cerību uz jaunu dzīvību. Rudens bija galā un sāksies ziema.
- MIRSTI!!! - šķita ka kaut kur tālumā atskan kliedziens. Bet es vēroju sniegu.
... Šāviens ... Sāpes ... Klusums ... Asara... Tukšums ... Tukšums ... Tukšums ...
