Celta: 1898. gadā
Atrašanās vecums: 112 gadi
Atrašanās vieta: Belitza, Brandenburga, Vācija
Slēgta:2000. gadā
Neapdzīvota: 10 gadus
Vēsture
19. gs beigās tuberkuloze bija atsākusies daudzās pilsētās, tostarp arī Berlīnē. Ir aprēķināts, ka tuberkuloze ir viens no nāves un trešās invaliditātes iemesliem pilsētā. Sakarā ar pārapdzīvotību un higēnas apstākļiem daudzi cilvēki slimoja ar tuberkulozi. Ar centieniem uzvarēt šo slimību, Berlīnē sāka būvēt sanatoriju, kuru ieskauj biezi meži un tā atrodas uz dienvidiem no Potsdamas. Lielākoties šī vieta tika izvēlēta dēļ mežiem, kā arī esošo autoceļu un dzelzceļa pievedceļu tuvumā no Potsdamas un Berlīnes.
Arhitekti Heino šmīdens un Julius Boethke plānoja būvēt slimnīcu divos posmos ar vienāda lieluma traktātiem uz zemes. Divos apgabalos ziemeļu pusē tika izraudzīta vieta sanatorijas būvniecībai, bet pārējās divas ēkas bija paraudzētas cilvēkiem, kuri neslimoja ar dažādām slimībām. Katras ēkas centrālā daļa tika sadalīta divās daļās; rietumu puse bija paredzēta sievietēm, savukārt austrumu puse vīriešiem. Ēkas tika novietotas tā, lai katrs dzimums varētu noteikt savu pareizo ceļu – veļas mazgāšanas pakalpojumi un virtuves atradās sieviešu pusē, taču semināru zāles un katlu māja atradās vīriešu pusē.
Laika posms no 1898. – 1902.gadam progresēja un tā rezultātā 600 gultu komplekss tika aprīkots ar jaunākajām tehnoloģijām. Pacientu paviljons tika izveidots austrumu – rietumu virzienā, lai nodrošinātu maksimālu saules gaismu uz terases balkona, kur notika” gaisa vannas” ārstēšana. Otrajā fāzē no 1905 – 1808,gada tika veikta divu sanatoriju būvniecība un vēl vienas slimnīcas ēkas būvniecība veidojot kopējo jaudu – 1200 gultas. Slimnīca pati kļuva par pilsētu, jo tai bija sava pasta adrese, bērnudārzs, maiznīca, gaļas veikals, staļļi, kā arī divas virtuves un veļas mājas.
Pirmā Pasaules kara laikā vācu impērijas armija pārvietojās uz Belitzas sanatoriju, kur to izmantoja kā slimnīcu, lai ārstētu ievainotos karavīrus. Vairāk nekā 12500 karavīru ārstējās šeit līdz 1919.gadam, no kuriem viens bija pats Ādolfs Hitlers 1916.gadā kad bija stiprs ievainojums kājā no kaujas Sommē.
Sakarā ar ekonomisko krīzi un inflāciju laikā no 1923 – 1924.gadam sanatorija ,kas atradās uz ziemeļiem no dzelzceļa tika slēgta uz laiku, kamēr atradīs kādus, kas varētu atjaunot slimnīcu, kas tā arī nenotika līdz 1925.gadam. Tad starp 1923 un 1930.gadu notika trešā posma slimnīcas būvniecība, kur to paplašināja vēlreiz. Ķirurģiskais paviljons tika pievienots sieviešu sanatorijai, kur tika veiktas plaušu operācijas un tas tika uzskatīts par ļoti nepieciešamu tajā laikā. Šīs operācijas tika pārtrauktas 1940.gadu beigās pateicoties ķīmijterapijām.
Otrā pasaules kara laikā militārās amatpersonas atkal aizņēma slimnīcu un tika uzsākta papildus kompleksa būvniecība pilsētiņas dienvidu galā. Dažas ēkas tika stipri sabojātas kaujas laikā, baznīca – tika nojaukta turpmākajos gados, dzīvesvietas bakalaura ārstiem un 1907.gadā ārstēšanas ēka sievietēm, kas stāv pus sabrukusi vēl līdz šai dienai.
Pēc kara iestāde kļuva par slēgtu militāru zonu, kur centrālā slimnīcā tika izmitināti padomju karaspēks un politiķi; 1990.gadā ēriks Honecker tika uzņemts slimnīcā pēc viņa piespiedu atkāpšanās.
No 1989 – 1990.gadam uzsāka karu pret sievietēm, šajā zonā parādījās sērijveida slepkava , kas slepkavoja darba ņēmējus un iedzīvotājus šajā apgabalā, viņš bija pazīstams kā Die Bestie von Belitz (Belitzas zvērs). Slepkava bieži uz savas rokas nēsāja rozā apakšveļu, ko dažkārt izmantoja, lai nožņaugtu savus upurus, kamēr tos izvaroja. 1990.gadā martā slepkava izdarīja vienu no briesmīgākajiem saviem noziegumiem; viena no vecāko ārstu sievām izgāja pastaigā pa mežu ar savu dēlu, slepkava satvēra bērnu un sašķaidīja tā galvu pret koka sakni. Kliedzošā māte bija sasieta ar krūšturī un tika žņaugta. 1990. Gadā divi vingrotāji uzbruka slepkavai, tomēr viens varēja pārspēt vīrieti un nodot to policijai. Viņš tika identificēts kā Volfgangs Šmits, ņemot vērā 15 gadu cietumsodu un ieslodzījumu psihiatriskajā slimnīcā, tika uzņemta filma Der Rosa Riese (Pink Gant – atsaucoties uz to, ka tā bija slepkavas mīļākā apakšveļas firma).
Līdz 1995. Gadam Belitzas pilsētiņa bija kļuvusi par padomju militāro pilsētu, lai gan bija mēģināts privatizēt kompleksu, tikai puse bija veiksmīga. Veselības parkā tika izveidots arī neiroloģiskās rehabilitācijas centrs un pētniecības/aprūpes centrs parkinsona slimības upuriem. Pārēja universitāte tika pamesta kopš 2000. Gada un ir kļuvusi par ļoti populāru vietu fotogrāfiem un filmu veidotājiem.
