Metot ārā lielos bilžu krājumus, spontāni radās šis dīvainais bilžu rakstiņš. Kā parasts - man tas par vietēja rakstura un nozīmes sīkiem notikumiem.
Metot ārā lielos bilžu krājumus, spontāni radās šis dīvainais bilžu rakstiņš. Kā parasts - man tas par vietēja rakstura un nozīmes sīkiem notikumiem.
Vai atceramies to, kā nesen tepat pagalmā vēl bija,
Kad vārnuči vēl pirmās nokritušās lapas saskaitīja,
Kad dūjas lapu zeltā katru zemes pēdu parbaudīja,
Un kastanim tik krāšņa lapu rota mugurā vēl bija
Nu aizvests melnos maisos krāšņais lapu zelts,
Un laukā sniegs ar lietu vēja sapārots jau slaistās,
Kā viesus gaidot, lai katrā mājā galdā cienasts celts,
Un siltos mājokļos mums labsajūtā sejas laistās.
Steidz letiņš gatavot, kas izaudzis ir paša dārzā,
Kas ziemā noderīgs ikvienam mums var būt.
Un kā gan ziemā būt bez skābiem kāpostiem?
To katra īsta latvju saimniece jau šodien jūt.