Nedaudz vēstures
Vilks (Canis lupus) ir vislielākais suņu dzimtas pārstāvis ar plašu izplatību, tas apdzīvo gan Eirāziju, gan Ziemeļameriku. Pēdējā gadsimta laikā sugas areāls ir stipri sarucis — vilki ir iznīcināti lielākajā daļā Eiropas un ASV. Latvijā vilks ir ieviesies uzreiz pēc ledus laikmeta. Cilvēki tos vienmēr ir medījuši, bet ar šaujamieroču izplatīšanos 19.gadsimtā sākās mērķtiecīga vilku iznīcināšana. Vilku skaita dinamiku nosaka gandrīz vienīgi medīšanas intensitāte, nevis dabiskie faktori. Kara gados plēsēju skaits pieauga, bet tad atkal tika novests līdz minimumam. Pirms 2. pasaules kara Latvijā bija palikuši tikai 17 vilki. Toties pēc kara to skaits sasniedza tūkstoti. 1990.gadu vidū vilku skaits sasniedza otru maksimumu pēckara laikā. Pašlaik vilku skaits ir samazinājies, bet uz citu Eiropas valstu fona Latvija joprojām izceļas ar lielu vilku skaitu. Kā būs nākotnē? Vai vilki tiks izšauti kā citviet Eiropā vai arī mums pietiks saprāta saglabāt šo sugu kā dabisku ekosistēmu sastāvdaļu — to rādīs laiks.
Vilks nav cilvēkēdājs
Vilku ēdienkartes pētījumi atklāj, ka vilku visiemīļotākā barība ir savvaļas pārnadži, t.i., stirnas, staltbrieži, mežacūkas un mazāk aļņi, jo tie ir nopietni pretinieki, kas nebaidās stāties pretī vilkam. Vasarā otrajā vietā aiz pārnadžiem atrodas bebrs, un tas nav nekāds brīnums, ņemot vērā bebru skaita pieaugumu pēdējo gadu laikā. Mājdzīvnieki par upuriem kļūst visai reti, turklāt bieži vainojama ir pašu saimnieku nevīžība, atstājot lopus naktīs ārā vilku apdzīvotā rajonā. Visbiežāk no vilku uzbrukumiem cieš aitas un suņi, īpaši ziemas laikā. Emociju līmenī daudzi cilvēki uzskata, ka vilks ir ļauns, jo saplosa mums tik simpātiskos Bembija tipa dzīvniekus — briežus un stirnas. Bet dabā tā ir iekārtots — ir plēsēji un ir upuri. Plēsēji vainago barības ķēdi, un arī cilvēks pieder pie plēsējiem, turklāt ir ļoti līdzīgs vilkam — cilvēks ir izteikti sociāls dzīvnieks. Varbūt tieši līdzībā ar vilku sakņojas mūsu naids pret to? Cilvēks jebkuru plēsēju uzlūko kā savu konkurentu, kurš patērē tos dabas resursus, kurus cilvēks būtu varējis nomedīt pats.
Mūsdienās vairs nav jābaidās, ka pelēcim varētu ienākt prātā uzbrukt cilvēkam. Šādi gadījumi tika atzīmēti agrāk, kad cilvēka rīcībā nebija šaujamieroču vai arī kādos neparastos gadījumos (piemēram, kara laikā, kad plēsēju skaits strauji pieauga, bet savvaļas pārnadžu skaits saruka). Intensīvas vajāšanas dēļ vilki ir mainījuši savu uzvedību un kļuvuši piesardzīgi, visi cilvēki, viņuprāt, ir potenciāli mednieki. Uzbrukt cilvēkam var ar trakumsērgu slimi dzīvnieki, taču šādi gadījumi nav bieži.
Vilku nākotne cilvēku rokās
Šobrīd vilks pieder pie tā saucamajiem nelimitētajiem medījamiem dzīvniekiem, t.i., tos drīkst medīt neierobežoti, turklāt visa gada garumā, arī laikā, kad vilkiem aug mazuļi. No 1997. līdz 1999.gadam par katru nomedīto vilku maksāja prēmiju — 75 latus. Šāda politika attiecībā pret šo sugu jau nesusi augļus — vilku skaits ir samazinājies. Nezinu, vai oficiālās uzskaites dati ir ticami, bet šie skaitļi rāda populācijas samazināšanos par 200 dzīvniekiem gada laikā, un tas ir būtisks kritums.
Vilks ir suga, pret kuru attieksme ir visai pretrunīga. Daudzi gribētu Latvijā iznīcināt pilnīgi visus vilkus (uzskatot tos par saviem konkurentiem), citi, atbalstot neierobežotas medības, apgalvo, ka tas nekad nebūs iespējams. Bet tas taču ir izdevies Eiropā un ASV, un arī Latvijā pirms 2. pasaules kara vilku gandrīz vairs nebija.
Taču tās valstis, kuras šo plēsēju pirms kāda laika ir iznīcinājušas, tagad tikpat sparīgi cenšas atkal tos reintroducēt vai veicina rekolonizāciju dabiskā ceļā, jo ir sapratušas, ka līdz ar vilku ir zaudējušas ekosistēmas unikālu sastāvdaļu. Šobrīd vilks daudzās Eiropas valstīs ir aizsargājama suga. Ja Latvija gatavojas stāties Eiropas savienībā, uz ko tiek tendēta mūsu ārpolitika, tai ir jāmaina pašreizējā likumdošana arī vides jomā.
Kopš 1999.gada sākuma tiek veikts kopīgs Dānijas un Latvijas projekts, kura mērķis ir saskaņot Latvijas likumdošanu ar ES normām. Projekta ietvaros tiek pētīts arī lielo plēsēju populāciju stāvoklis. Ja tiks atrasti pārliecinoši argumenti, ka lūšu un vilku populācijas ir tik dzīvotspējīgas, lai turpinātu medības, mēs varēsim pieņemt Eiropas likumdošanu ar atrunām. Jebkurā gadījumā noteiktas izmaiņas mūsu medību noteikumos būs jāpieņem. Piemēram, prēmiju maksāšana un medīšana mazuļu laikā ir ar medību ētiku nesavienojami jēdzieni, jo tad tās vairs nav medības, bet gan mērķtiecīga sugas iznīcināšana.
Tuvākajā nākotnē šī projekta ietvaros ir jātop plēsēju darbības plānam, kur tiks formulētas pamatnostādnes un būs paredzēti darbības virzieni attiecībā uz šīm sugām.
Visai cilvēcei un katram cilvēkam ir jāsaprot, ka ikvienai sugai uz šīs planētas ir vienādas tiesības dzīvot savā dabiskajā vidē. Arī cilvēkam ir tiesības dzīvot tīrā un pēc iespējas mazāk izmainītā vidē. Ikvienai sugai ir sava noteikta vērtība un vieta, kuru mēs, cilvēki, nevaram un nedrīkstam mērīt ar savu mērauklu. Vilks nav ne ļauns, ne labs, viņš ir unikāla, neatkārtojama suga, daļiņa no Zemes dzīvības brīnuma tāpat kā cilvēks. Mums ir jābūt tolerantiem pret citām dzīvām būtnēm. Vai tas izdosies? Gribētos tam ticēt…
P.S. piedodiet ka pedejas bildes nav lielakas !
