Hello.Mopšiem piemīt ārkārtējs šarms kopā ar cienīgumu un inteliģenci. Mopši vienmēr ir līdzsvaroti un ir iecienīti priecīgās un piemīlīgās dabas dēļ. Sirsnīgi un mierīgi, šie mazie klēpja sunīši ir labdabīgi, bet ir nedaudz noslēgti un nemīl, ka tos daudz aiztiek, tas jāievēro, ja mājās ir mazi bērni. Ja mopši kucēna gados ir trokšņaini, tad pieauguši suņi ir mierīgi, līdzsvaroti un maz rej.
Mopši ir sena suņu šķirne. Tiek uzskatīts, ka tie cēlušies no Ķīnas un ka to senči ir arī Tibetas mastifu senči. Eiropā, Holandē, tie nokļuva 16. gadsimtā un 17. gadsimtā tika aizvesti uz Angliju. Anglijā radās divas varietātes – dzeltenbrūnais Morisona mopsis un melni-kafijas brūnais Viloubija mopsis. Šīs varietātes radās 1866. gadā, un turpmāk audzētāji šos mopšus sakrustoja ar maziem spanieliem, kā rezultātā radās Alikantes suņi, kuri mūsdienās vairs neeksistē. Mopši 18. gadsimtā tika ievesti Francijā, kur Marija Antuanete un vēlāk Žozefīne de Bogarnē (Napoleona pirmā sieva) viņus turēja kā mīļdzīvniekus.
Apmatojums ir īss, viegli kopjams. Raksturīgākās apmatojuma krāsas: smilškrāsa ar melnu masku vai melna.
Sadzīvē tas ir pieticīgs, pakļāvīgs, sabiedrisks, sirsnīgs un miermīlīgs. Labs sabiedrotais ar līdzsvarotu raksturu. Apveltīts ar lielu pašcieņu. Mēdz būt ļoti greizsirdīgs. Labi satiek ar citiem suņiem un visiem ģimenes locekļiem, pat kaķiem. Ēdelīgajiem mopšiem nepieciešams sabalansēts uzturs un regulāri fiziskie vingrinājumi. Jāsargā no pārkaršanas, jo purna īpatnību dēļ var rasties elpošanas traucējumi, kas var novest pie letālām beigām. Jāpievērš uzmanība mopša acīm.
Šim mazajam, bet stiprajam sunim ir raksturīgs īpatnējs kustēšanās veids, kad priekškājas ļoti spēcīgi tiecas uz priekšu, bet pakaļkājas it kā iet nopakaļus, kā arī tipiskā griešanās un šļūkāšana uz dibena.
