Kautkas pārdabisks notiek Kalifornijā , Nāves Ielejā. Milzīgie akmeņi paši pa sevi „rāpo” pa sausā ezera gultni. Viņiem neviens nepieskarās ,bet viņi tik lien un lien uz priekšu. Neviens nav redzējis ,kā viņi kustās ,bet tomēr viņi lien kautkādā mistiskā veidā , itkā būtu dzīvi ,ik pa laikam apveļoties no vieniem sāniem uz otriem ,atstājot aiz sevis pēdas vairāku desmitu metru garumā. Ko vajag šiem akmeņiem? Uz kurieni tie dodas ? Un kāpēc viņi tā dara ?
Nāves Ielejā ,kas atrodas Kalifornijas štatā ir ezers Racetrack-playa. Nosaukums ir cēlies no diviem vārdiem ,kas liekas nav ne mazākajā mērā saistīti. No angļu val., Racetrack – „sacensību trase” un no spāņu val., playa – „krasts”.
Ar „krastu” vairāk vai mazāk ir skaidrs. Par playa Amerikā sauc zemienes ,kas pēc lietusgāzēm piepildās ar ūdeni un tādā veidā pārvēršas par ezeriem. Kad ūdens pēc kāda laika sasūcas sausajā zemē , ezera platība saraujas un apkārt ezeram veidojas krasts. Bet kad nožūst viss ūdens ,tad paliek vienīgi nekas cits ,kā vienīgi krasts.
Bet ar „sacensību trasi” ir nedaudz sarežģītāk.
Skatoties no satelīta uz Racetrack-playa ,neko sevišķu redzēt nevar. Mālainā Racetrack-playa gultne ,gandrīz vienmēr ir sausa un tur nekas neaug. Visa gultne ir pārklāta ar vienmērīgām plaisām ,kas atgādina nepareizas sešstūrainas šūnas. Bet tur ir vēl ,kas daudz interesantāks.
Tur guļ dūšīgi akmeņi ,kas sver līdz pat trīsdesmit kilogramiem. Taču īstenībā tie nemaz tur neguļ nekustīgi , laiku pa laikam tie paši kustās atstājot aiz sevis ne visai dziļas (ne vairāk ,kā pāris cm) ,bet ļoti garas (līdz pat pārdesmit metriem) vagas.
Racetrack-playa un Piena ceļš virs tā... ,bet mūs vairāk interesē ,tās dīvinas strīpas uz zemes nevis šī brīnišķīgā debesīs.
Pagaidām gan neviens nav redzējis un nav arī nofilmējis ,kā šie milzeņi kustas. Bet tas ,ka akmeņi pārvietojas ir vairāk kā skaidrs. Šīs vagas ir aiz katra no tiem.
Tas nav cilvēku roku darbs vai kādu dzīvnieku ekstremitāšu darbs. Nevienu nav pie šāda veida izklaides pieķēruši (vismaz pagaidām) ,jo šāda veida akmeņi nav vajadzīge nedz cilvekiem ,nedz arī dzīvniekiem.
Kādu laiku bija pieņēmums ,ka akmeņiem palīdz kustēties ,kāds pārdabisks spēks.
Šīs lielās virāžas pēdas ,ko akmeņi ir atstājuši sakaltušajā mālā ,daudziem fotogrāfiem un „Fotošopa” mīļotājiem neliek mieru.
Bet tad 20 gadsimta sākumā , parādijās zinātnieki un paziņoja ,ka lieta esot kautkādos magnētiskos laukos. Šai versijai nav nekā kopīga ar īsto iemeslu un īsti neko arī neizskaidroja.
Varat sākt fantazēt !
Daži tūristi cenšas ar šiem rāpojošiem akmeņiem skrieties, spēlēt boulingu vai braukāties uz viņiem. Savukārt, paši akmeņi to visu piecieš un pacietīgi ignorē.
Pirmie zinātniskie apraksti par akmeņu atstātajām pēdām parādijās 1940-to un 1950-to gadu beigās.
Taču tas nepalīdzēja saprast īsteno iemeslu šo akmeņu rāpošanai ,viss ko zinātnieki spēja izdarīt ir izvirzīt daudz jaunu hipotēžu ,kuras viena par otru bija sarežģītāka.
Jebkurā gadijumā ,zinātnieki visi kā viens apgalvoja to ,ka tas ir saistīts ar lielajām lietusgāzēm ,kas mēdz būt Nāves Ielejā un ar tam sekojošiem plūdiem un visu pārējo ,kas ar to ir saistīts.
Nepieredzējošie paparacī izmanto iespēju un nekur nesteidzoties fotogrāfē šīs slavenīas. Lielākā daļa koncepciju par akmeņu pārvietošanos (kā tik viņus nav saukuši – braucošie ,lienošie ,peldošie ,kustīgie ,slīdošie ,dejojošie ,diemžēl iztika bez Rolling Stones :) ) palidzēja nonākt pie dažiem kopīgiem momentiem.Tā zinātnieki varēja noteikt vairākus faktorus ,kas veicina šo akmeņu kustēšanos.
Pirmais faktors – tas ir slidens pamats zem akmeņiem, vienkāršāk sakot dubļi. Par labu šim faktoram ,kā minimums saka šo atstāto pēdu forma. Vagām ,ko atstāj šie akmeņi ir noteikta forma ar taisnām malām ,tātad sākumā pamatne bija mīksta un tikai pēc tam sakalta.
Bet slidenā pamatne tas ,ir tikai viens no faktoriem. Galvenais faktors ,kas nodrošina šo akmeņu kustēšanos ir vējš ,kas akmeņus stumda pa slidenajiem māliem.
Kautgan domu par vēju atbalstīja ne tuvu visi... Teiksim ģeologs Džordžs Stenlijs (George M. Stanley) no Mičiganas universitātes (University of Michigan) tai neticēja vispār. Apgalvojot to ,ka akmeņi ir pārāk smagi ,lai tos varētu kustināt vējš.
Dažu akmeņu atstātās pēdas bija īpaši taisnas...
Tika izskanējusi ideja ,ka ledus gabali uz akmeņiem spēlēja buru lomu vējam pūšot. Pie reizes arī tika apgalvots ,ka ledus palīdz slīdēšanas procesā pa dubļiem.
Paralēli šiem pieņēmumiem tika izvirzīta teorija ,ka akmeņus kustina zemestrīces ,taču šo pieņēmumu ātri vien apgāza ,jo seismiskās aktivitātes ,pastiprinātā formā ,tajā apgabalā nav novērojamas ,bet tās kas tur ir esot pārāk vājas ,lai varētu atstāt tādu iespaidu uz akmeņiem.
1972 gadā Roberts Šarps (Robert Sharp) ,zinātnieks no Kalifornijas tehnoloģijas institūta (California Institute of Technology), zināms kā eksperts ģeoloģijas sfērā saistītā ar Zemi un Marsu , kopā ar Dvaitu Keriju (Dwight Carey) ,kas tad vēl bija tikai students Kalifornijas universitātē Los Andželosā (UCLA), guva panākumus apgūstot šo anomāliju. Sešu gadu garumā viņi novēroja šo akmeņu pārvietošanos un uzzināja ne mazums interesantu lietu. Un pats galvenais ,viņi noskaidroja ,ka ledus nespēlē nekādu lomu akmeņu slīdēšanā.
Šie zinātnieki piekopa visai interesantu praktiku ,lai atpazītu akmeņus viņi deva tiem vārdus , protams sieviešu :)
Dažreiz akmeņi atstāj visai dīvainas pēdas ,itkā pārvietojoties metot kūleņus.
Šarps un Kerijs izanalizējot pieejamos datus ,izveidoja sava veida modeli. Saskaņā ar viņu ezera padziļinājumā sakrājas ūdens ,kā arī liels ūdens daudzums notek no blakus esošajiem kalniem.
Tas kalpo par iemeslu plūdiem ,dēļ kuriem cietā mālu pamatne samirkst tik ļoti ,ka berzes koeficients ātri samazinās. Tā rezultātā ,vēja ietekmē var izkustēties un noslīdēt kādu gabalu pat Kārena (Karen) – viens no pašiem lielākajiem akmeņiem ,kurš sver ~350kg.
Racetrack-playa gultnē ir akmeņi kas arī nekur nedodas. Viņus fotogrāfē diezgan reti ,tas arī ir skaidrs – kapēc fotogrāfēt neinteresantus bluķus?
Pēc viņu koncepcijas ,akmeņu kustēšanās sākās nevis lietus laikā ,bet gan pēc tam. Jo lai sasmirktu šī cietā un absolūti sausā zeme ir vajadzīgs laiks.
Pagāja vēl gandrīz divdesmit gadu ,kad pa Nāves Ieleju pastaigājās Paula Messina , profesore no San Hosē universitātes (San Jose State University) 1993 gadā ,ļoti ieinteresējās par šiem akmeņie ,kas kā viņai patika domāt – dejo. Tā ieinteresējās ,ka sāka pastiprināti izzināt visus atmosferas un ģeoloģias lietas Racetrack-playa gultnē. Un beigu beigās ,no saviem izmeklējumiem dabuja gatavu disertāciju !
Daži akmeņi atrodoties blakus ,kustās paralēli viens otram ,savukārt citi kustās katrs uz savu pusi. Šis fakts ,kas tika jau iepriekš pamanīts Šarpam un Kerijam ,ir pierādijums tam ,ka ledum ar kustēšanos nav nekāda sakara. Atrodoties akmeņiem blakus ,viņi būtu saistīti ar vienu ledusgabalu un kustētos kopā.
Pie iznākumiem ko noskaidroja Paula ,nevarēja nonākt Šarps un Kerijs ,jo viņiem nebija pieejams GPS ar kura palīdzību viņa varēja noskaidrot akmeņu atrašanās vietu ar precizitāti līdz centimetram.
Viņa noskaidroja ,ka pārsvarā akmeņi nekustās paralēli. Pēc viņas rezultātiem arkārtoti apstiprinās tas ka ledus nespēlē nekādu lomu. Pie tam ,izanalizējot apmēram 162 akmeņu GPS datus ,viņa saprata ,ka akmeņu slīdēšanu nenosaka ,nedz to izmērs nedz forma.
Atklājās arī tas ,ka akmeņu kustība ir atkarīga arī no tā ,kurā Racetrack-playa rajonā tie atrodas. Saskaņā ar Paulas izveidoto modeli ,vējš virs ezera uzvedas ļoti haotiski.
Pēc vētras viņš sadalās divās trajektorijās ,kas ir saistīts ar blakus esošo kalnu ģeometriju. Tādēļ akmeņi ,kas atrodas divās pilnīgi pretējās ezera pusēs ,pārvietojas praktiski perpendikulāri viens otram. Savukārt vēja plūsmām satiekoties pa vidu ezeram ,tās izveido mini tornado ,kas liek akmeņiem mest kūleņus.
Akmeņu rašanās iemesls ir ,blakus esošais dolomīta kalns ,kas atrodas Racetrack-playa dienvidos.
Interesanti ir tas ,ka akmeņiem kustoties ,tie trāpa gan vienā gan otrā vēja plūsmā un pat pamanās iekļūt virpulī ,kas ir pa vidu ezeram. Neskatoties uz to ka Paula katru gadu pēta akmeņu atrašanās vietas , viņa nespēj atbildēt uz veselu kaudzi jautājumiem.
Pie vagām ko atstāj akmeņi ,pēc ezera izžūšanas ne vienmēr ir atrodami akmeņi ,tie itkā ir izgaisuši. Liekas ,ka kādam tie akmeņi baigi ir vajadzīgi un viņš speciāli dodas ik pa laikam savākt tos sev. Bet kurš un kāpēc ,nav skaidrs! Nav izslēgts ,ka lūk šis ir ļoti simpātisks akmens un man patiktu ,ja viņš man stāvētu mājās ,bet tik daudz akmeņu ir „izkūpējuši”...
Kāpēc citi akmeņi nekur neslīd un paliek uz vietas ? Vai tas ir saistīts ar to ,ka pēc ūdens iesūkšanās zemē ,citur zeme ir sausāka ? Kāpēc akmeņi ir izmētāti pa visu ezera gultni, arī tur kur ir aizvējš ? Kāpēc māli nav sastumti noteiktās vietās ,kur pūš vējš? Jo praktisi ,vienmēr vējš pūš vienos un tajos pašos virzienos.
Vai tas ir saistīts ar to ,ka akmeņi kautkādā mistiskā veidā aiziet atpakaļ uz savu vietu ,vai tos paņem cilvēki?
Ir vēl daudz jautājumu uz kuriem atbildes nevar atrast...
Žēl ka akmeņi nemāk runāt... Kautgan ,kas to lai zin ? Ja jau šie dejo un skraida ,varbūt arī runā ? :D
