Dārgakmeņi radušies zemes garozas formēšanās periodā, dažādu ķīmisko procesu rezultātā. Jau senos laikos dārgakmeņus izmantoja kā rotaslietas, savukārt to spožums un krāsa cilvēkos izraisīja izbrīnu un sajūsmu. Dažādos laikos bija savi iemīļotākie dārgakmeņi.
Ēģiptē vislabprātāk nēsāja rotaslietas no smaragda, tirkīza, ametista un kalnu kristāla. Romieši visvairāk mīlēja dimantus un safīrus.
Semiramīda, Kleopatra un citas seno laiku valdnieces bija īpaši iecienījušas pērles. Renesanses un baroka mode par vislabākajiem atzina krāsainos dārgakmeņus: rubīnu, safīru, topāzu.
Rokoko periodā gan sievietes, gan vīrieši bija iecienījuši briljantus, savukārt romantisma periods atklāja pusdārgakmeņu skaistumu: granāts, opāls, akvamarīns un hrizolīts. SECESSII perioda juvelieri veidoja skaistas un oriģinālas brošas, kaklarotas un rokassprādzes, ko rotāja sarkani serdoliki, zaļas tīģeracis, vai mēnessakmeņi.
Tomēr vienas vai otras rotas lietas izvēle bija atkarīga ne tikai no tās nēsātāja gaumes. Ar dārgakmeņiem bija saistītas dažādas māņticības un ticējumi. Akmens bija ne tikai rotaslieta, bet arī talismans, kas nesa laimi, amulets, kas aizsargāja no slimībām un nelaimēm, dažreiz – kādas profesijas pazīme.
Astrologi uzskatīja, ka katrs dārgakmens pieder pie konkrētas horoskopa zīmes. Tādēļ cilvēki gredzenos nēsāja dārgakmeņus, atbilstošus savai horoskopa zīmei vai dzimšanas mēnesim. Savukārt, ja cilvēks nēsāja sev nepiemērotu akmeni, tas, pēc astrologu domām, varēja nelabvēlīgi ietekmēt tā likteni.
Daži akmeņi īpaši tika ieteikti atsevišķu profesiju pārstāvjiem: jūrniekus no briesmām jūras ceļojumu laikā pasargāja smaragds, turmalīns bija mākslinieku akmens, ametists – garīdznieku akmens. Dažādās sadzīves situācijās bija ieteicams nēsāt piemērotus akmeņus - talismanus.
Renesanses laikmetā jaunlaulātie apmainījās ar smaragda gredzeniem, jo šim akmenim vajadzēja nodrošināt pastāvīgas jūtas. Mēness akmens palīdzēja pārvarēt šķēršļus mīlestībai. Spēlmaņiem labvēlīgs bija aleksandrīts, bet grūtniecēm – smaragds. Akmeņi tika izmantoti ārstniecībā. Juvelieri viduslaikos ne tikai izgatavoja rotaslietas, bet arī saviem klientiem piemeklēja labvēlīgus akmeņus, kas palīdzēja pie dažādām fiziskām un emocionālām kaitēm.
18.gadsimtā tika uzskatīts, ka:
Ametists pasargā no alkoholisma,
Sarkanais granāts samierina draugus,
Hrizolīts atvaira sliktus sapņus,
Korallis pasargā no zibens,
Granāts nes prieku sirdī,
Topāzs nomierina dusmas,
Safīrs pasargā sievieti no apmelojumiem.
Ļoti smalki dārgakmeņu izmantošanu savā dienasgrāmatā aprakstījis kāds franču ceļotājs. Granātu, pērles un tirkīzu ieteica nēsāt jaunām meitenēm. Neprecētām sievietēm, neskatoties uz to vecumu, bija jānēsā briljanti. Sēru apģērbā varēja nēsāt tikai necaurspīdīgus akmeņus – ahātu, oniksu vai hrizoberilu.
