Medūzā ir dzeļkapsulas. Tie ir pūslīši, kas atrodas īpašās šūnās. Pūslītī ir garš, dobs pavediens, kas kapsulai miera stāvoklī savīts spirālē. Šūnām, kas kapsulu satur, ārpusē atrodas jūtīgs dzelkņveida izaugums — knidocils. Knidocils uztver ārējās vides kairinājumus. Atbildot uz kairinājumu, dzeļkapsula izsviež tajā esošo pavedienu, kas pie tam izvēršas uz āru līdzīgi cimda pirkstam. Kopā ar pavedienu no dzeļkapsulas izšļācas arī tās šķidrais saturs, kam ir kodīgas un dažkārt arī indīgas īpašības.
Atšķirībā no tām pasaules valstīm, kur kontakts ar medūzu var sagādāt nopietnus apdegumus vai pat nāvi, mūsu piekrastē sastopamās medūzas – ausainās aurēlijas – cilvēka miesai ir nekaitīgas. Sāļos ūdeņos barības vielu ir daudz vairāk. Baltijas jūrā, kur sāls koncentrācija mazāka, mazāka ir arī dzīvnieku daudzveidība nekā sāļākā jūrā. Līdz ar to medūzām ir mazāk barības. Arī Baltijas jūrā sastopamie gliemji ir daudz mazāki nekā, piemēram, Ziemeļu jūrā to pašu sugu pārstāvji, – skaidro Digna Pilāte. Tātad- jo sāļāks ūdens- jo medūzas lielākas.
Medūzas dzīvo pa vienai vai arī kolonijās, sāļūdenī. Viņas pārvietojas kopā ar jūras straumēm, kā arī pašas aktīvi kustas. Ritmiski saraujoties zvanveida ķermenim, no tā tiek izgrūsts ūdens un medūza kustās uz priekšu (pat 100 – 400 reižu minūtē). Tai pārvietojoties taustekļi un mute ir vērsti lejup. Pabeigušas dzīves galveno misiju vairošanos un iet bojā. Jūra no medūzām atbrīvojas, tās izskalojot pusdzīvas vai mirušas.
/http://lv.wikipedia.org/wiki/Dz%C4%93l%C4%93jzarndobumai%C5%86i/
