..un citi.
Mājas suns...1
10
2
Suns jeb mājas suns (latīņu: Canis lupus familiaris) ir suņu dzimtas (Canidae) suņu ģints (Canis) plēsējs, kas ir viena no pasugām pelēkā vilka (Canis lupus) sugā. Cilvēks pieradināja vienu no pelēkā vilka pasugām apmēram pirms 15 000 gadiem Centrālāzijā. Mājas suns ir kļuvis par vienu no populārākajiem un visvairāk izmantotajiem mājdzīvniekiem cilvēces vēsturē. Pieradinātais dzīvnieks ātri kļuva par nozīmīgu daļu no cilvēka dzīves visā pasaulē. Piemēram, zinātnieki uzskata, ka bez suņa palīdzības, kas vilka nartas, cilvēki nebūtu šķērsojuši Beringa jūras šaurumu[1]. Ilgo gadu laikā, ko suns ir pavadījis kopā ar cilvēku, tas ir attīstījis izcilas prāta spējas un spēju interaktīvi komunicēt ar cilvēku. Suņa sociālais raksturs un inteliģence ļauj to izmantot gan medībām, gan citu mājdzīvnieku ganīšanai, gan aizsardzībai, gan cilvēku-invalīdu apkalpošanai[2], gan vienkārši priekam, gan visdažādākajiem darbiem, kur nepieciešamas suņa iedzimtās spējas[3]. Šobrīd pasaulē ir apmēram 400 miljoni suņu[4]. Suņiem ir ļoti daudz un dažādas šķirnes, un visas šodien zināmās suņu šķirnes, lai gan tās atšķiras izmēros, apspalvojumā un raksturā, netiek uzskatītas par atsevišķām sugām vai pasugām. Tās visas ir Canis lupus familiaris. Šķirnes ir sāktas veidot relatīvi nesen, tikai pirms dažiem simtiem gadu, salīdzinot ar tūkstošiem gadu, ko abi - cilvēks un suns pavada kopā. Iesākumos suņu veidošanās un attīstība bija pašu suņu un nejaušības "rokās".
Par suni vienkāršotā veidā tiek saukti visi mājas suņi (Canis lupus familiaris). "Suns" latīņu valodā ir "canis", un tas ir devis vārdu visai suņu dzimtai (Canidae), kurā atrodas visi vilki, lapsas, koijoti un citi suņu dzimtas dzīvnieki. Vārdu suns lieto arī suņu ģints (Canis) apzīmējumam, kas ietver vilkus, koijotus un šakāļus. Vārds "suns" tiek lietots, lai apzīmētu dažādus savvaļas suņus, kuri nekad nav bijuši mājas suņi, piemēram hiēnsuns, sarkanais suns vai jenotsuns. Latviešu valodā mājas suņa tēviņu sauc par suni, mātīti par kuci, bet mazuli un jaunu suni līdz gada vecumam par kucēnu
Reklāma
Izskats un īpašības Jorkšīras terjers Angļu mastifs Mūsdienās mājas sunim ir vislielākā dažādība izskatā, izmērā un raksturā, salīdzinot ar pārējiem mājdzīvniekiem, tomēr ģenētiski tie visi ir radinieki pelēkajam vilkam. Suns, lai arī ir draudzīgs mājdzīvnieks, joprojām ir plēsējs un maitēdējs, tam ir labi attīstīta muskulatūra, spēcīgi kauli, un tā fizioloģiskā uzbūve ļauj sunim būt gan sprinterim, gan maratona skrējējam, tā zobi ir piemēroti kampšanai un plēšanai. Ja suns netiek pareizi audzināts, tas var kļūt sabiedrībai bīstams dzīvnieks'[7]. Sunim ir ļoti lielas variācijas izmērā. Vismazākais zināmais suns ir Jorkšīras terjers, kura augstums skaustā ir 6,3 cm, ķermeņa garums 9,5 cm, svars 113 g, vismasīvākais suns ir angļu mastifs, kurš sver 155,6 kg, ķermeņa garums, ieskaitot astes garumu, ir 250 cm[8], bet vislielākais augumā ir vācu dogs, kura ausgstums skaustā sasniedz 106,7 cm[9]. Ja salīdzina suni ar atbilstoša izmēra pelēko vilku, tad sunim ir par 20% mazāks galvaskauss, 10% mazākas smadzenes un proporcionāli mazāki zobi. Sunim pietiek ar mazāk kalorijām nekā vilkam. Tā kā vilkam, lai medītu ir vajadzīgi lieli žokļi un žokļu muskuļi, tad sunim dzīvojot kopā ar cilvēku, ir samazinājies galvaskauss, žokļi un attiecīgi ir notikusi žokļu muskuļu atrofija, kas sunim radījusi nokareno ausu formu.
Redze Suņa redze ir veidota tā, lai kalpotu sunim kā medniekam. Suņa redze nosacīti ir slikta, tās asums ir vājāks kā cilvēkam, toties spēja saskatīt kustīgu objektu ir ļoti augsta. Ir pierādīts, ka suņi spēj saskatīt un identificēt savu saimnieku no 1,6 kilometru attāluma (vienas jūdzes attāluma). Kā krēslas stundu mednieki suņi spēj baltstīties uz savu redzi slikta apgaismojuma situācijā, tiem ir lielas acu zīlītes, kas uztver visniecīgāko gaismu. Kā lielākā daļa zīdītāju suns redz tikai divas krāsas, tā redze ir līdzīga cilvēkam - daltoniķim, kurš neredz visas krāsas[10].
Redzes leņķis Dažādām šķirnēm ir dažādas formas acis, un to redzes leņķis ir atšķirīgs. Šķirnēm ar garu purnu parasti ir ļoti plašs redzes leņķis, to acis ir labi novietotas katrā galvas pusē, un tie var pārskatīt lielu teritoriju. Dažiem dzinējsuņiem redzes leņķis sasniedz 270° (cilvēkam redzes leņķis ir 180°). Suņiem ar īsu purnu, redzes leņķis kļūst šaurāks, bet to redze paliek centrāla, līdz ar to redzes asums uzlabojas, un to var salīdzināt ar cilvēka redzes asumu. Dažām plato galvu šķirnēm ar īsu purnu redzes leņķis ir tāds pats kā cilvēkam[10].
Reklāma
Dzirde Suņa dzirde spēj uztvert skaņas 40 Hz - 60,000 Hz diapozonā[11], tas nozīmē, ka abas diapozona robežas pārsniedz cilvēka dzirdes iespējas[12]. Sunim ausis ir kustīgas, līdz ar to tas spēj, pagriežot ausi skaņas virzienā, precīzi noteikt skaņas avotu. Suņa ausi vada 18 vai vairāk muskuļi, kas spēj ausi pacelt, pagriezt, sašķiebt, nolaist. Suns ātrāk par cilvēku nosaka skaņas avotu, kā arī spēja sadzirdēt skaņu no tāluma ir 4x labāka kā cilvēkam[13].
Ja cilvēkam galvenais informācijas avots ir redze, tad sunim tā ir oža. Suņa smadzenēs sektors, kas apstrādā smaržu informāciju ir 40x lielāks nekā cilvēkam, kas sastāv no apmēram 125 - 220 miljoniem smaržas jūtīgiem receptoriem. Bladhaundam ir pat līdz 300 miljoniem receptoru. Salīdzinot ar cilvēku, suns spēj sajust smaržu, kas ir 100 miljonus reižu vājāka, nekā to saož cilvēks[14].
Kažoks Ķīnas cekulainais suns Suņiem kažoks mēdz būt divējāds; dubultais kažoks, ko veido mīksta un bieza pavilna, kas nosegta ar stingru, gludu akotspalvu (tāds kažoks ir vilkam); vienas kārtas kažoks, ko veido tikai akotspalva. Suņu šķirnēm, kas veidojušās aukstajā klimata zonā, parasti ir dubultais kažoks. Suņu apspalvojums var būt īss, tādus suņus sauc par īsspalvainiem, vai garš, tādus suņus sauc par garspalvainiem. Ir šķirnes, kurām gandrīz vispār nav apspalvojuma, tikai nedaudz uz galvas, kājām un astes, piemēram, Ķīnas cekulainais suns[15]. Mājas suņu kažoka krāsa var būt ļoti dažāda, ieskaitot kontragaismas kamuflāžas krāsojumu, kas raksturīgs savvaļas dzīvniekiem. Tādam krāsojumam ir raksturīgi, ka mugura ir tumšāka, bet pavēdere gaišāka[16]. Tādā veidā dzīvnieka krāsojums dzēš dabīgā apgaismojuma efektu un vizuāli noslēpj dzīvnieka auguma aprises, jo, ja dzīvnieks būtu viscauri vienkrāsains, mugura izskatītos gaišāka, jo būtu apgaismota ar dienas gaismu, bet pavēdere tumšāka, jo atrastos ķermeņa pašēnā. Bieži gaišāko pavēderi papildina izteikti gaišas krūtis, pazode, svītras uz sāniem.
Reklāma
Aste Čau čau suns ar ritenī sagrieztu asti Suņiem ir dažādu formu astes: taisnas, taisnas un izslietas augšup, sirpjveida, sagrieztas ritenī un sagrieztas ritenī vairākas reizes. Ir suņu šķirnes, kurām astes tiek apgrieztas, visbiežāk medību suņiem. Astes tiek grieztas, lai pasargātu suni no "darba" ievainojumiem[17], lai gan palielinoties suņu īpatsvaram, kas tiek turēti kā mājas mīluļi, mainās attieksme pret astes griešanas nepieciešamību. Mūsdienās daudzām šķirnēm astes drīkst negriezt, un tas neskaitās šķirnes standarta pārkāpums. Ir šķirnes, kurām kucēni var piedzimt ar ļoti mazām astītēm vai vispār bez astes, tas ir novērojams šķirnēm, kurām ilgstoši astes ir tikušas apcirptas[18].
Diēta Lai arī suņi ir cēlušies no pelēkā vilka, tie ir visēdāji[6]. Tiem ir garāks zarnu trakts kā kaķiem, kas ir izteikti gaļēdāji, kā arī barībai nav obligāti jābūt bagātai ar olbaltumvielām, lai saņemtu ikdienā nepieciešamo. Suns var sagremot ne tikai gaļu, bet arī dažādus dārzeņus un graudus, savvaļā suņi bieži ēd dažādus augus un augļus[6].
Tev patiks šie raksti
