Spilgtā talanta īpašniece Maija Nora Tabaka dzimusi 5. novembrī pirms septiņdesmit gadiem. Tēva ierosināta, meitene sākusi nodarboties ar zīmēšanu, apmeklējusi Ausekļa Baušķenieka studiju Pionieru pilī, iestājusies Mākslas akadēmijā grafiķos, bet pēc gada pārgājusi gleznotājos.
Tiesa, nepakļāvības dēļ jaunā censone no akadēmijas tika izslēgta. Seko aiziešana no mājām, satuvināšanās ar līdzīgu neatkarīgu brīvdomātāju kompāniju, aizceļošana uz Maskavu, kur notiek iepazīšanās ar leģendārās Aleksandras Kolontajas privātsekretāri Emmiju Lorensenu, Rietumeiropas vecmeistaru glezniecības studēšana Puškina Tēlotājas mākslas muzejā, iemīļoto autoru kopēšana…
Negaidīti ātri M. Tabaka sasniedz pārliecinošus panākumus starptautiskā līmenī – piedalās 40. Venēcijas biennālē, 1979. gadā notiek viņas personālizstāde Rietumberlīnes mākslinieku namā „Betānija”, pēc pieciem gadiem – Centrālajā mākslinieku namā Krimas krastmalā Maskavā. Pēc latviešu avangarda izstādes Rietuberlīnē interesi par M. Tabaku izrāda Berlīnes, Minhenes, Ņujorkas un Parīzes galerijas.
70. gados M. Tabakai tuvi bija subkultūras pārstāvji, kurus viņa personīgi vēroja leģendārajās pulcēšanās vietās – „Putnudārzā” un „Kazā”, tāpēc izbrīnu neizraisa arī viņas pašas revolucionārisms. M. Tabakas gleznu varoņi demonstrēja to, rūpīgi slēpa oficiālā māksla – interesi par privāto pasauli un bēgšanu no realitātes. Gleznotāju interesēja jauni indivīdi, kuri bija sveši valdošās ideoloģijas ideāliem un kurus drīzāk pievilka Rietumu kapitālisma sasniegumi roka un džeza mūzikā, jaunajā dizainā, arhitektūrā, mākslā un modē. M.Tabakas mākslā svarīgs bija viss – žesti un pozas, gari mati, stilīgi apģērbi, izstieptas ķermeņa proporcijas, bet galvenais – brīvības, neatkarības izjūta, kas izplatījās ārpus gleznu rāmjiem. Mākslinieces popularitāte auga ļoti strauji, un kritiķi, kuri neapšaubīja M. Tabakas izcilās profesionālās spējas, šīs jūsmīgās popularitātes dēļ kļuva aizdomīgi.
M. Tabakas līdzgājēji 70. gados bija intelektuāli un radoši spēcīga kopa, kas dēvēja sevi par franču grupu: Bruno Vasiļevskis, Imants Lancmanis, vēlāk Miervaldis Polis – postmodernisma ēras priekšvēstneši ar stingriem uzskatiem par glezniecības amata prasmes augstiem standartiem klasiskajā izpratnē. Šos māksliniekus saistīja amerikāņu fotoreālisms un popmākslas dažādās izpausmes, vizionāri pārliecinoša glezniecība un Rietumeiropas glezniecības vēsture.
M. Tabakas gleznu sižeti ir sarežģīti būvēti un slēpj sevī izvērstāku stāstījumu ar daudziem fabulas variantiem. Savu programmatisko darbu „Sievietes” māksliniece definē kā jauniešu pretnostatījumu dabai. M.Tabakas veiksmīgo portretu galerija no pretrunīgu kaislību plosītiem personāžiem līdz izturēti manierīgajam Imantam Lancmanim gleznā „Kāzas Rundāle” ierindojas latviešu mākslas zelta fondā.
M. Tabaka ir ilustrējusi arī bērnu grāmatas (V. Plūdoņa „Mazā Anduļa pirmās bērnības atmiņas”, 1980; Ļ. Tolstoja „Trīs lāči”, 1982; „Latviešu tautas brīnumpasakas”, 1988; K. Skalbes „Ziemassvētki mežā”, 1988) un Publicējusi atmiņas un domas par mākslu laikrakstos un žurnālos.
Godalgas, kuras gleznotāja saņēmusi – Mākslinieku savienības medaļa un diploms par radošiem sasniegumiem (1973.g.), LPSR Ļeņina komjaunatnes prēmija (1980.g.), LPSR Tautas mākslinieces goda nosaukums (1989.g.), arī Latvijas neatkarības gados saņemta atzinība – piemēram, Triju Zvaigžņu ordenis (2000.g.). 1983. gadā par M. Tabaku izdota grāmata (autors Zigurs Konstants), bet 1976. gadā uzņemta filma „Nostāsti. Maija Tabaka” (režisors H. Franks). Maijas Tabakas avangardismu novērtē ārzemju kolekcionāri un kuratori. Viņas darbi bez lieliem latviešu māksliniekiem tradicionālās Tretjakova galerijas ir atrodami arī Pētera Ludviga kolekcijā, Berlīnes Nacionālajā galerijā, kā arī Nensijas un Nortona Dodžu Baltijas mākslas kolekcijā Zimmerli Mākslas muzejā Ņūbraksvikā, ASV.
