1944. gada 17. Decembrī Japānas armijas virspavēlniecība nosūtīja uz Lubangas salu (Filipīnās) 23 gadus jaunu kareivi Hiro Onadu, ar mērķi pievienoties un komandēt Sugi brigādi, kura bija iesaistīta salā notiekošajā partizānu karā.
Brīdī, kad Onada gatavojās doties savā misijā, divīzijas komandieris viņam sacīja: „ Tev ir kategoriski aizliegts izdarīt pašnāvību! Varbūt tas prasīs trīs gadus, varbūt piecus, bet lai kas arī nenotiktu, mēs atgriezīsimies tev pakaļ, bet līdz tam, kaut vai tavā pakļautībā būs palicis dzīvs tikai viens kareivis, tev viņš ir jāturpina komandēt. Varbūt tev būs jāpārtiek tikai un vienīgi no kokos riekstiem, ja tā, tad to tu arī darīsi!! Un atceries, ka ne pie kādiem apstākļiem tu nedrīkst darīt sev galu!!” Kā beigās izrādīsies, Onada pārsteidzoši viegli pakļāvās pavēlēm, un paies 29 gadi līdz brīdim, kad viņš noliks savus ieročus un padosies.
Otrā Pasaules kara beigu posmā (1945.gada feb.) Lubangas salu atkaroja Sabiedroto spēki, taču Onada ar trim sev pakļautiem kareivjiem (Akacu, Šimadu, Kozuku) paslēpās džungļos. Onada turpināja savu misiju sākotnēji slēpjoties kalnos. Galu galā viens no kareivjiem (Akacu) padevās filipīniešu bruņotajiem spēkiem, bet pārējie divi (Šimadu un Kozuko) tika nogalināti apšaudēs – Šimado 1954.gadā un Kozuko 1972.gadā atstājot Onadu vienu. 29 gadus kareivis atteicās padoties, noraidot katru mēģinājumu viņu pārliecināt par kara beigām, uzskatot to par viltību. 1959.gadā Japānā Onadu oficiāli pasludināja par mirušu.
Pēc kāda laika Onadu nejauši atrada kāds japāņu students un centās pārliecināt par kara beigām, taču kareivis atteicās padoties līdz brīdim, kamēr nesaņems pavēli no sava augstāk stāvošā virsnieka. Students piedāvājās palīdzēt un atgriezās Japānā ar kareivja fotogrāfiju kā pierādījumu par viņu tikšanos. 1974.gadā Japānas valdība uzgāja Onadas bijušo komandieri (majoru Taniguči), kurš kopš kara beigām bija kļuvis pārdevēju. Taniguči devās uz Libangas salu, informēja Onadu par Japānas kapitulāciju karā un pavēlēja padoties.
Onada iznāca no džungļiem 29 gadus pēc Otrā pasaules kara beigām, pakļāvās pavēlei un padevās savā uniformā nododot zobenu, kaujas šauteni, kura vēl jo projām bija kaujas gatavībā, 500 patronas un dažas granātas. Neskatoties uz to, ka Onada savas misijas laikā bija nogalinājis kādus 30 salas iedzīvotājus un piedalījies vairākas apšaudes ar vietējo policiju, ņemot vērā radušos pārpratumu viņš saņēma Filipīnas prezidenta amnestiju.
Drīz pēc padošanās Onada pārcēlās uz Brazīliju, kur kļuva par lopkopi un sarakstīja autobiogrāfiju „Nepadoties: Mans 30 gadu karš”, kurā atspoguļoja savu dzīvi kā partizāns karā, kurš sen jau bija beidzies.
1996.gadā viņš atgriezās Lubangā un ziedoja 10 000$ vietējai skolai pēcāk viņš aprecēja kādu japānieti un pārcēlās uz dzimteni, kur izveidoja bērnu nometni, kurā dalījās savā izdzīvošanas pieredzē.
Nezinu gan cik tas viss ir reāli, bet japāņi kā zināms jau izsenis ir izcēlušies ar apņēmību....