Lelles un maskas, bet ne cilvēki.3

Agrāk man šķita, ka vientulība ir kaut kas briesmīgs... Tagad nākas saprast, ka brīžiem tā ir labāk... Vispār ne tikai brīžiem, bet bieži vien... Nevajag, lai citi redzētu tavas asaras... sāpes... skumjas... Tāpat nemaz nav tik briesmīgi slēpt no citiem savu prieku... laimi... sajūsmu... Jo vai tad nav tā, ka citiem ir vienalga!?! Brīžiem liekas, ka cilvēki nēsā maskas... Ir kā lelles citu rokās... Spēlē teātri paši savā priekšā... Laipni lūgti šajā dzīves maskarādē! Katrs izvēlas pats savu masku... tēlu un lomu... un to spēlē... kā vien māk... vai jebkad šīs maskas nokritīs? Un vai mēs beidzot atklāsim savas īstās sejas? Mēs esam lelles paši savās dzīvēs...
Nožēlojami.