Labas filmas labas dzejas pavadījumā..16

Brīvs ir vienīgi tas, kurš zaudējis visu, kā dēļ ir vērts dzīvot.

Mīlestība ir kā brīnums un reizē pats dabiskākākais, kas vien varbūt.

Es viņu mīlēju par to, ka tā nespiedās pie manis un nemeklēja manu roku, jā, pat nepaskatījās manī, bet šķita mani pavisam aizmirsusi. Es necietu, ka sajauca lietas, es ienīdu šo teļīgo spiešanos vienam pie otra, kad atklājās kāda liela darba daiļums un vara, es ienīdu mīlas pāru izplūdušos skatienus, šo svētlaimīgo piekļaušanos, šo nepieklājīgo aitu laimi, kas nekad neļāva pacelties tai pāri, es ienīdu visu šo pļāpāšanu par divu būtņu saplūšanu mīlestībā, jo man likās, ka nekad nevarēja pietiekami bieži attālināties viens no otra, lai pēc tam atkal satiktos. Tikai tas, kas arvien no jauna palika viens, pazina kopbūtnes laimi. Viss cits izpostīja sasprindzinājuma un gaidu noslēpumu. Un kas gan vairāk rāva maģiskos vientulības novados nekā jūtu satraukums, atdošanās kādam saviļņojumam, elementu vara, vētra, nakts, mūzika! Un mīlestība…

Cik neveikls cilvēks kļūst, tiklīdz īsti iemīlas! Kā nokrīt pārākuma plānais apvalks. Cik vientulīgs tas kļūst, un kā apgaist visas pieredzes mākas! Tas maldās kā miglā un pielaiž kļūdu pēc kļūdas.

Vajag mīlēt – tas ir viss. Es mīlu visu: dabu, cilvēkus, kokus, mākoņus –ciešanas – nāvi – vārdu sakot: dzīvību! Es esmu optimists, un mīlestība ir manas dzīves augstākais mērķis.

Tāds nu reiz ir cilvēks: īsti dārgs viņam ir tikai tas, kas ir zaudēts.

(..) arī malā stāvētājs var iemīlēties, pat ne īsti mīlestībai piemērotā objektā, tikai tāpēc, ka pati mīlestība tik ļoti nepieciešama, ka nav vairs svarīgi, kam to veltī.

Laime ir visnenoteiktākā lieta pasaulē par visaugstāko cenu.