Košļājamā gumija26

19. gadsimta 60. gados par košļājamās gumijas pamatu sāka izmantot kaučuku. To bija ērti košļāt, kaučuks spēja aizturēt nepatīkamas smaržas, tāpēc košļājamās gumijas popularitāte sāka palielināties. Ja vien labi atceramies, savulaik importa košļājamā gumija bērniem bija īsts brīnums un grūti dabūjams kārums, jo šeit to neražoja un tāpēc tā nebija nopērkama.

Kāda mūsdienās ir košļājamā gumija? Tā ir konfekte, kas sastāv no elastīgas masas un dažādām aromātiskām piedevām. Vienā plāksnītē košļājamās gumijas ir apmēram deviņas kalorijas. Elastīgajai masai pievieno kukurūzas sīrupu (19 procenti), cukuru (60 procenti) un aromatizatorus (procents). Lai izgatavotu košļājamo gumiju, galvenās sastāvdaļas mazgā, pārmaļ, sterilizē un sajauc. Izkausētai pamatmasai katlos pievieno kukurūzas sīrupu, cukuru un aromatizatorus. Pēc tam iegūto masu veļ un griež plātnītēs vai kubikos. Lai gumija kļūtu elastīgāka, masai pievieno piena sulu (līdz 25 procentiem) vai citas līdzīgas vielas. Tās iegūst no savvaļas kokiem, kas aug tropu mežos. Sulu savāc, vāra un iegūst kubiku formu.

Košļājot gumija praktiski nesamazina apjomu, bet visu piedevu aromāts pakāpeniski izzūd, pēc tam gumija kļūst bezgaršīga un parasti tiek izmesta.

Košļājot pastiprinās siekalu izdalīšanās, kas veicina zobu tīrīšanos. Košļājot gumiju, košļāšanas muskuļi iegūst vienmērīgu, sabalansētu slodzi, ko var iegūt tikai šādā veidā. Neviens ēdiens nespēj šiem muskuļiem nodrošināt tādu slodzi. Košļājot gumiju, tā masē smadzenes, ko zināmā mērā var uzskatīt par paradontozes profilaksi. Taču pārmērīga košļāšana pirms ēdienreizes maina kuņģa normālu sekrēciju un var veicināt gastrīta rašanos. Ja ir vājas žokļu locītavas, tad liela košļāšana var radīt pārslodzi. Daži košļājamās gumijas komponenti nelabvēlīgi iedarbojas uz organismu, ja tajā nonāk lielā daudzumā. Piemēram, sorbīts – plaši pazīstamais cukura aizvietotājs, ko izmanto košļājamās gumijās – veicina caurejas rašanos. Ja zobu saite ir vāja un ja nomoka paradontoze, tad košļājamā gumija var izraisīt zoba zaudēšanu, kā arī sekmēt plombas izkrišanu un vizīti pie zobārsta.

1850. gadā popularitāti ieguva parafīna un vaska gumijas, bet 1869. gadā sāka ražot gumijas no kaučuka.

Tuttifrutti bija pirmā košļājamā gumija, ko pārdeva tirdzniecības automātos. Pirmos automātus uzstādīja 1888. gadā Ņujorkā, kādā stacijā.

Košļājamās gumijas formu 1906. gadā izgudroja Franks H. Fliers, taču gumija bija lipīga, to nebija patīkami pārdot. 1928. gadā Volters Diemers, kurš nebija ķīmiķis vai aptiekārs, bet gan grāmatvedis Fliera kompānijā, izgudroja veiksmīgu formulu – nokrāsoja gumiju rozā krāsā, lai pircējiem tā patiktu.

Sešdesmitajos gados, kad radās cukura aizvietotāji, sāka ražot košļājamās gumijas bez cukura.