Kazimirs Malevičs3

Kazimirs Severinovičs Malevičs (Krievu val: Казимир Северинович Малевич). Dzimis Kijevā, Kijevas guberņā,Krievijas impērijas laikā 1879. gada 23. februārī. Viņa vecāki, Severīna un Ludvigs Maleviči bija poļi, tapēc viņš tika iesvētīts Romas Katoļu baznīcā. Viņa tēvs bija cukura fabrikas vadītājs. Kazimirs savā ģimenē bija pirmdzimtais starp 14 bērniem no, kuriem tikai deviņi izdzīvoja līdz pilngadībai. Viņa ģimene ļoti bieži pārvācās un viņš savu bērnību pavadīja ceļojot pa dāžādiem Ukrainas ciematiņiem un cukurbiešu plantācijām, kas bija tālu no kultūras centriem. Līdz 12 gadu vecumam viņš no profesionālās gleznošanas nezināja pilnīgi nekā, lai gan māksla bija viņa bērnības neatņemama sastāvdaļa. Viņam patika zemnieciskā dzīve un tās apkārtne, izšuvumi uz apģērbiem un ornamenti uz sienām un lielajām tā laika plītīm un krāsnīm. Iespējams tapēc viņam vislabāk patika gleznot tieši zemnieciskājā stilā.

Zīmēšanu viņš studēja Kijevā no 1895. līdz 1896. gadam. 1904. gadā, pēc tēva nāves, viņš pārcēlās uz Maskavu. Tur viņš studēja Maskavas glezniecības, tēlniecības un arhitektūras skolā (Moscow School of Painting, Sculpture and Architecture) no 1904. gada līdz 1910. Lielu daļu no šiem 6 gadiem viņs pavadīja Fjodora Rerberga studijā.

1911. gadā viņš piedalījās grupas Soyuz Molodyozhi (Jaunības apvienība) otrajā izstādē Sanktpēterburgā kopār ar Vladimiru Tatlinu. Vēlāk 1912. gadā viņš ņēma dalību arī grupas 3. izstādē, kurā varēja skatīt gan Tatlina, gan Aleksandra Ekstera darbus. Tajā pat gadā viņš piedalījas izstādē, kuras organizatori bija grupa Ослиный хвост (ēzeļa aste), kuras sastāvā bija tādi tā laika visradikālākie mākslinieki, kā Mihails Larionovs, Natālija Gončarova, Marks Čagalls, Aleksands Sevčenko un citi. Šī mākslinieku grupa/apvienība bija ietekmējusies no kubo-futūrisma stila. Šajā laikā (ap 1912. gadu) viņš stipri ietekmējās no krievu Avantgarda gleznotājiem.

1913. gada martā A. Lentulovs vēra durvis uz savu izstādi, kurai ietekme uz Krievijas avantgarda māksliniekiem bija tikpat liela, kā Paula Sezannes izstādei 1907. gadā Parīzē. Pēkšņi daudzi krievijas gleznotāji, Kazimiru Maleviču ieskaitot, absorbēja sevī kubisma principus un šādā stilā arī sāka gleznot. Jau tajā pašā gadā viņa kubo-futūristiskie noformējumi operas "Uzvara pār sauli" (Victory over the sun) dekoros guva milzīgus panākumus.

Gadu vēlāk viņs savu darbus izrādīja izstāžu namā "Neatkarīgo salons" (Salon des Independants), līdzās tādiem māksliniekiem kā Aleksandrs Arčipenko, Sonja Delaunija, Aleksandrs Eksters un Vadims Mellers.

1915. gadā Malevičs lika pamatus Supremātisma stilam. Viņš publicēja manifestu "No Kubisma uz Supremātismu". No 1915. līdz 1916. gadam viņš strādāja kopā ar citiem Supremātisma māksliniekiem zemnieku/amatnieku kooperatīvā, Skoptsi un Verbovkas ciematos. Gadu vēlāk viņš piedalījās izstādēs Maskavā kopā ar Nātanu Altmanu, Davidu Burliku un A. Eksteru.

Spilgti viņa Supremātisma darbu piemēri ir "Melnais kvadrāts"- 1915. (Black Square) un "Balts uz Balta" - 1918. (White on White). Malevičs aizrāvās arī ar aviāciju un fotogrāfiju no gaisa (aerial photo), kas noveda viņu pie dabasskatu abstrakcionisma.

Pēc Oktobra revolūcijas Malevičs kļuva par Narkopros (No krievu val: Народный комиссариат просвещения) biedru un tika iecelts kā monumentu aizsardzības komisijas loceklis un muzeju aizsardzības komisijas loceklis, no 1918. - 1919.
No 1919. līdz 1922. gadam viņš bija pasniedzējs Vitebskas praktiskās mākslas skolā, no '22. līdz '27. pasniedzējs Ļeņingradas mākslas akadēmijā, '27. līdz '29. pasniedzējs Kijevas pavalsts mākslas institūtā. 1926. gadā arī iespiesta viņa grāmata "The World as Non-Objectivity", kura angļu valodā iztulkota vienīgi 1959. gadā.

1927. gadā viņš aiceļoja uz Varšavu, vēlāk uz Berlīni un Minheni, kur retrospektīva viņam atnesa gaidīto internacionālo atpazīstamību un atziņu. Tur viņš arī atstāja lielāko daļu savu gleznu, kad atgriezās Padomju Savienībā. Malevičs jau tad zināja, ka Padomju varas attieksme pret modernismu, kā mākslas novirzienu mainīsies vienīgi pēc Ļeņina nāves un Trocka gāšanas no varas podestāla. Izrādījās, ka viņam ir taisnība, jo pāris gadus vēlāk Staļinistiskais režīms vērsās pret abstrakcionismu, kā rezultā viņam bija aizliegts gleznot šajā stilā un veidot līdzīgas mākslas izstādes.

Malevičs mira 1935. gada 15 maijā no vēža.