›

Karš afganistāna 3

6 2

Afganistānas karš (saukts arī Padomju–afgāņu karš, vai PSRS iebrukums Afganistānā) bija deviņus gadus ilgs karš Afganistānā starp PSRS un vietējiem modžahediem, kas sākās 1979. gadā. 1979. gada 25. decembrī, pamatojoties uz PSRS – Afganistānas 1978. gadā parakstīto līgumu, Padomju Savienība sāka ievest savu karaspēku 3 galvenajos virzienos: Kuška-Šindad-Kandahara, Termez-Kundz-Kabula un Horog-Faizabada. Kabulas, Kandaharas un Bahramas lidostās tika izsēdināts desants. Oficiālā versija padomju karaspēka ieciešanai bija ārzemju karaspēka iebrukuma draudu novēršana, bet ātri vien padomju karaspēks tika iesaistīts afgāņu pilsoņu karā, un kļuva par aktīvu tā dalībnieku. 1979. gada 27. decembrī PSRS specvienības (specnaz) uzbrukumā ieņēma esošā prezidenta Amina pili Topai-Tadžbek. Aminu nogalināja, un padomju spiediena rezultātā pie varas nāca partija "Parčam" ar Babraku Karmalu priekšgalā. Periodā no 1979. gada 25. decembrīm līdz 1989. gada 2. februārim padomju karaspēka kontingentā, kas atradās Afganistānā, dienestu veica 620 000 karavīru, no kuriem PSRS un apvienotajos spēkos bija 525 200, no kuriem 62 900 virsnieku, papildus robežsardzē un citās VDK vienībās 90 000 cilvēku, kā arī iekšlietu ministrijas un milicijas 5000 cilvēku. Padomju armijas pulkvedis Dainis Turlais 1989. gadā bija viens no Padomju armijas 40. armijas izvešanas plāna izveidotajiem.[1] Kopējais bojāgājušo skaits Padomju Savienības spēkos (nogalināti, miruši no ievainojumiem, gājuši bojā nelaimes gadījumos) bija 15 051 cilv. Visā konflikta gaitā bez vēsts pazuda un nokļuva gūstā 417 kareivji no kuriem 130 tika atbrīvoti un atgriezās PSRS. No Latvijas PSR Afganistānas karā piedalījās 3640 karavīru, no kuriem 62 gāja bojā, 177 guva dažādas pakāpes ievainojumus, bet viens pazuda bez vēsts.[2] Afgāņu pusē bojā gāja apmēram miljons cilvēku, lielākā daļa no tiem civiliedzīvotāji. Padomju iebrukuma dēļ ASV un virkne rietumvalstu boikotēja 1980. gada Vasaras Olimpiskās spēles Maskavā.