Karš afganistāna3
6
2
Afganistānas
karš (saukts arī Padomju–afgāņu karš, vai PSRS iebrukums Afganistānā) bija
deviņus gadus ilgs karš Afganistānā starp PSRS
un vietējiem modžahediem, kas sākās 1979. gadā.
1979.
gada 25. decembrī, pamatojoties uz PSRS – Afganistānas 1978.
gadā parakstīto līgumu, Padomju Savienība sāka ievest savu karaspēku 3
galvenajos virzienos: Kuška-Šindad-Kandahara, Termez-Kundz-Kabula un
Horog-Faizabada. Kabulas, Kandaharas un Bahramas lidostās tika izsēdināts
desants. Oficiālā versija padomju karaspēka ieciešanai bija ārzemju karaspēka
iebrukuma draudu novēršana, bet ātri vien padomju karaspēks tika iesaistīts
afgāņu pilsoņu karā, un kļuva par aktīvu tā dalībnieku.
1979.
gada 27. decembrī PSRS specvienības (specnaz) uzbrukumā
ieņēma esošā prezidenta Amina pili Topai-Tadžbek.
Aminu nogalināja, un padomju spiediena rezultātā pie varas nāca partija
"Parčam" ar Babraku Karmalu
priekšgalā.
Periodā no 1979. gada 25.
decembrīm līdz 1989. gada 2. februārim padomju karaspēka kontingentā, kas
atradās Afganistānā, dienestu veica 620 000 karavīru, no kuriem PSRS un
apvienotajos spēkos bija 525 200, no kuriem 62 900 virsnieku, papildus
robežsardzē un citās VDK
vienībās 90 000 cilvēku, kā arī iekšlietu ministrijas un milicijas 5000
cilvēku. Padomju armijas pulkvedis Dainis Turlais 1989. gadā bija viens no Padomju armijas 40.
armijas izvešanas plāna izveidotajiem.[1]
Kopējais bojāgājušo skaits
Padomju Savienības spēkos (nogalināti, miruši no ievainojumiem, gājuši bojā
nelaimes gadījumos) bija 15 051 cilv. Visā konflikta gaitā bez vēsts pazuda un
nokļuva gūstā 417 kareivji no kuriem 130 tika atbrīvoti un atgriezās PSRS. No Latvijas PSR Afganistānas karā piedalījās 3640 karavīru, no
kuriem 62 gāja bojā, 177 guva dažādas pakāpes ievainojumus, bet viens pazuda
bez vēsts.[2]
Afgāņu pusē bojā gāja apmēram
miljons cilvēku, lielākā daļa no tiem civiliedzīvotāji.
Padomju iebrukuma dēļ ASV un
virkne rietumvalstu boikotēja 1980. gada Vasaras Olimpiskās spēles Maskavā.
Reklāma
Reklāma
Reklāma