Traktors, Kolhozs, Raķete, Tarzāns, Kosmoss, Lucifers ir tikai daži no vārdiem, kā vecāki izvēlējušies nosaukt savas atvases. Vai vārds tiešām par mums spēj pateikt tik daudz? Un galu galā - kā tad jūtas paši interesanto vārdu nēsātāji?
Jau 18 gadus vienkārši Kaimiņiene
Lai gan sākotnēji šķiet, ka Raina Karule (39) no Gulbenes savu īpatnējo vārdu ieguvusi par godu Latvijas ievērojamajam rakstniekam Rainim, tomēr izrādās šī vārda izcelsme meklējama kādā poļu filmā, ko skatījušies Rainas vecāki. Pēc Pilsonības un Migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) personvārdu datu bāzē pieejamās informācijas Rainai Latvijā ir vēl 80 vārda māsas. Viņas visas vieno kopīgs notikums - jau vairākus gadus Rainas vārds oficiāli ieņēmis savu vietu kalendārā un savus sveicējus gaida katra gada 27. aprīlī.
„Man pašai savs vārds jau vairs neliekas neparasts, jo īpaši tādēļ, ka nu jau ilgāku laiku tas ir ierakstīts kalendārā. Cik atceros no mammas stāstītā, viņa esot skatījusies kādu poļu filmu, kur bijusi meitene ar šādu vārdu. Kad man bijis jāliek vārds, vecāki nevarēja vienoties, tādēļ sarakstīja vairākus vārdus uz lapiņām, lai nejauši izvēlētos. Viena lapiņa nokrita zemē, tad nu tas arī kļuva par īsto vārdu - Raina.
Ar savu vārdu esmu saradusi tik ļoti, ka pat nevaru iedomāties sev citu vārdu. Ja cilvēkiem tas šķiet neparasts, tad savā ziņā arī man pašai tas liek kļūt neparastākai - justies īpašai. Lai arī nekad to neesmu izcēlusi, iepazīstoties cilvēki bieži izsaka komplimentus par interesanto, neparasto, nedzirdēto un skaisto vārdu. Manuprāt, ja cilvēkam ir skaists vārds, tad arī viņam pašam ir jājūtas skaisti. Vārds Raina man saistās ar tīru dvēseli, patiesumu, godīgumu, atklātību, mīlestību - ar visu skaisto. Manā skatījumā vārds ļoti raksturo cilvēku, viņa būtību. Viss atkarīgs no tā, kādi vēlamies būt.
Kad vārds vēl nebija ierakstīts kalendārā, vārda dienu nesvinēju - vienkārši man tādas nebija. Ja nu vienīgi bērnībā, kad tuvākie radi sveica vārda dienā māsu Ilvu, tad apžēlojās arī par mani. (smejas). Tagad, kad vārds ir kalendārā, sākumā biju nikna, jo vārda diena ir piecas dienas pirms dzimšanas dienas. Tagad arī ar to esmu saradusi, jo svētki ir gandrīz nedēļas garumā un tie iekrīt pavasarī. Tas atkal ir vēl viens skaistums - viss plaukst, dāvanā saņemu pirmos pavasara ziedus - saulainās narcises, tulpes, hiacintes... Man pie mājas aug tādas sīkas, sīkas vijolītes, kas fantastiski smaržo, un katru gadu man tētis tās saplūc un pasniedz.
Kad piedzima mana meita, slimnīcā vecmāte uzreiz jautāja, vai arī manai meitai būs neparasts vārds. Bet es nekad neesmu domājusi, ka būtu jāliek kāds "izgudrojums", ieliku vārdu, kas man pašai ļoti patika - Elīna. Arī dēlam jau sen biju izdomājusi vārdu. Mans vectēvs bija Artūrs, es gan viņu nekad dzīvē neesmu satikusi. Mamma daudz tika par viņu stāstījusi. Man šis vārds šķiet stiprs un latvisks, arī vectēvs esot bijis ļoti labs un godīgs cilvēks. Tādu audzinu arī savu dēlu.
Vārds man ir devis daudzus interesantus atgadījumus. Skolas laikā ļoti nodarbojos ar sportu, piedalījos dažādās sacensībās, saņēmu diplomus. Ar skolas diplomiem viss bija kārtībā, bet tie, kas tika iegūti rajona vai republikas sacensībās, gandrīz nevienā nebiju nosaukta pareizi. Biežākie vārdi - Raiva, Raita, Daina, Aina, pat Dace esmu bijusi, tikai ne Raina. (smejas).
Kad iepazinos ar savu vīru, pēc pirmās tikšanās reizes arī viņš manu vārdu nav atcerējies, abi ar savu māsu visu kalendāru izšķirstījuši un nav atraduši, jo tajā laikā tas vēl nebija ierakstīts kalendārā. Pārceļoties uz citu dzīvesvietu, jaunie kaimiņi nevarēja un nevarēja iegaumēt manu vārdu, un tā es jau 18 gadus esmu vienkārši Kaimiņiene. Pēc vairākiem gadiem kaimiņš atzinās, ka, lai nekļūdītos, mani uzrunājis par Kaimiņieni.
Bet mans vārds man nekad nav licis dusmoties, ar to esmu tik ļoti sadzīvojusi un pieradusi, ka vienmēr ar interesi gaidu, vai mani sadzirdēs pareizi, vai cilvēkā vēl joprojām tas izraisīs izbrīnu un interesi, vai vēl joprojām tas kādam šķiet neparasts?
Visām Rainām novēlu būt lepnām ar savu vārdu, jo vārdu skaidrotājā ir teikts: "Rainai karjeras kāpnes pašas nāk pretī, jo viņa ir talantīga!". Kas sunim asti cels, ja ne pats! (smaida)."
Būt Latvītei nenozīmē būt īstai patriotei
Latvīte Podiņa (24) atzīst, ka jūtas lepna par to, ka ir viena no trim Latvītēm Latvijā. Trīs paaudzes un trīs Latvītes. Un izrādās mūsu stāsta varone savu vārdu ieguvusi par godu keramiķei un māksliniecei Latvītei Medniecei. Vecākiem šķitis nozīmīgi, ka sieviete ar tik latvisku vārdu ir stipri saistīta ar tautas mākslu un nes sevī spēcīgu latvisku vēsti. To viņi vēlējās ielikt arī savā meitā. Savukārt gados jaunākajai Latvītei vārds iedots par godu šā raksta varonei. „Es apraudājos, kad ieraudzīju mazo Latvīti. Tas bija ļoti saviļņojošs mirklis - pirmo reizi dzīvē vaigu vaigā satikt savu vārda māsu," atminas Latvīte.
„Latvīte Medniece savulaik bijusi un joprojām ir ļoti pazīstama māksliniece. Viņa dzīvo savā darbnīcā un pagājušajā gadā pirmo reizi biju pie viņas aizbraukusi. Bet, kad man bija 15 gadi, mēs sarakstījāmies ar vēstulēm. Viņa ļoti vēlējās, lai mūsu vārds tiktu ierakstīts kalendārā. Tolaik mēs vēl bijām tikai divas Latvītes. Viņa joprojām grib izcīnīt to, lai Latvīte ieņemtu savu vietu kalendārā 18. novembrī blakus Aleksandram un Doloresai. Savulaik pietika ar trim vārdiem, lai tas oficiāli tiktu iekļauts kalendārā. Tagad esam trīs Latvītes, bet vārdu iekļaušanas kārtība ir mainījusies un tagad nepieciešams daudz vairāk vārda nēsātāji. Iespējams, es esmu egoiste, bet nevaru iedomāties, ka Latvijā būtu tik daudzas Latvītes. Domāju, ka kādreiz vajadzētu būt izņēmumiem un tik latviskam vārdam kalendārā tomēr vieta būtu jāatrod. Vārda Latvīte izcelsme visticamāk meklējama vārdā Latve, tādā gadījumā Latvīte būtu pamazināmā forma. Bet tikpat iespējams, ka Latvīte kā vārds radies Latgalē ar nozīmi latviete," stāsta Latvīte. Interesantā vārda īpašniece atzīst, ka agrāk savu vārda dienu nav atzīmējusi. Tad kādu laiku 22. maijā, bet jau pāris gadus Latvīte par savu vārda dienu uzskata 18. novembri.
„Protams, reti kurš cilvēks pirmajā brīdī manu vārdu uztver nopietni. Visbiežāk nenotic, pārjautā, pajoko, ka varbūt mani nesauc par Latvīti, bet gan par Krievīti vai Latgalīti. (smaida). Bet man nekad nav bijusi jāpiedzīvo nievājoša attieksme pret savu vārdu. Protams, pirms iepazīšanās es mēģinu cilvēku sagatavot, pabrīdinot, ka man ir interesants vārds. Arī mans draugs Jānis pirmajā tikšanās reizē, manu vārdu neatcerējās. Viņš gan mani iesauca par Irbīti un tagad man ir gan latvisks vārds, gan tikpat latviska iesauka. Reizēm, kad man nav laika un vēlēšanās cilvēkam skaidrot, vai mani patiešām sauc Latvīte un kādēļ man ir tik interesants vārds, es pasaku, ka mani sauc Irbe.
Reiz man bija tiešām smieklīgs atgadījums, kuru es mēdzu stāstīt visiem. Biju Cesvainē un gāju uz mājām, aiz manis brauca mašīna, kurā bija divi puiši, kas mēģināja ar mani iepazīties. Uzsāka sarunu, un, protams, pajautāja arī manu vārdu. Reizēm es nepiefiksēju, ka man cilvēks kaut kā iepriekš jāpieradina pie sava vārda. Es pateicu, kā mani sauc un puišu reakciju es laikam nekad neaizmirsīšu. Šķiet viņiem bija tik liels šoks, ka viņi vienkārši aizbrauca ne vārdu neteikdami. Varbūt viņi domāja, ka esmu kaut kāda savādniece. Man nekad nav bijis kauns vai bailes no sava vārda, tomēr es cenšos piedomāt, kur un kā es šo vārdu pasniedzu. Ir cilvēki, kas mani sauc par Latviju, nevis Latvīti. Tad pie sevis mazliet pasmīkņāju, jo tas tomēr skan nedaudz amizanti.
Bet es nekad neesmu izjutusi tik lielu atbildību pret savu vārdu, lai, piemēram, visu laiku nēsātu tautastērpu un būtu izteikta Latvijas patriote. Patiesībā patriote esmu tikai sirdī, un noteikti ne pret valsti, bet pret zemi. Es mīlu Latviju kā tradīciju kopumu, kā cilvēkus, nevis kā valsts sistēmu," atzīst Latvīte. Tomēr latviskais Latvītē ir. Jau no bērnības viņa ir bijusi saistīta ar latviešu tautas tradīcijām, kultūru. Apzināti izvēlējusies arī spēlēt tik latvisku instrumentu kā kokli. Tagad viņa instrumentu māca apgūt arī bērniem.
„Es negribētu, lai mans vārds būtu svarīgāks par mani pašu vai maniem darbiem. Mans vārds nav pašmērķis, tādēļ es nemēdzu uzsvērt, ka esmu ļoti izteikta latviete savā domāšanā. Jā, es spēlēju etnogrāfisko kokli, bet neuzskatu, ka nevajag attīstīties tālāk. Man ir svarīgi, lai tautas māksla kļūtu populārāka, bet es nedomāju, ka ir jābūt fanātiski noskaņotam.
Es nemāku teikt, kādai ir vai nav jābūt Latvītei. Bet zinu, ka man patīk būt Latvītei. Un patīk arvien vairāk un vairāk. Reizēm esmu aizdomājusies par to, vai vecāki man nav iedevuši pārāk lielu dzīves uzdevumu un atbildību, ieliekot šādu vārdu. Bet es apzinos, ka esmu tieši tāda, kāda esmu. Un vispirms esmu es, mana personība un tikai tad mans vārds."
Izaura - cīnītāja ar maigu sirdi
Grāmatvedības studente Izaura Pozjumska (20) savu vārdu ieguvusi par godu leģendārajam brazīliešu seriālam „Verdzene Izaura", ko padomju televīzijā sāka rādīt 1988. gada 16. oktobrī. Lai gan tas bija tikai 15 sēriju garš stāsts, daudzi to atminas vēl šodien. Pašlaik Latvijā oficiāli ir reģistrētas divas Izauras.
„Es noteikti necenšos vilkt kādas paralēles ar šī seriāla galveno varoni. Esam atšķirīgas jau vizuāli. Man nav ne melni, ne viļņaini mati. Vārdu man izvēlējās vecāmamma, kas gribēja, lai es dzīvē nepazustu un manī būtu tās īpašības, kas bija arī verdzenē Izaurā - labestība, sirsnība, bet tajā pašā laikā liels cīnītājas gars. Man gan diemžēl nekad nav bijusi iespēja ar vecmammu par to parunāt, bet esmu pārliecināta, ka ar tik neparasta vārda izvēli viņa man vēlējās dāvāt visu labāko. Mana vecuma jaunieši un jaunāki bieži vien pat nezina, ka mans vārds cēlies no šīs filmas, vecāki cilvēki gan atceras un viņiem tas šķiet ļoti interesanti. Bērnībā es biju ļoti lepna, ka esmu nosaukta filmas varones vārdā. Vēlāk gan biju pārliecināta, ka tiklīdz varēšu saņemt pasi, tā vārdu mainīšu. Gribēju, lai mani sauc par Viktoriju. Man joprojām ļoti patīk šis vārds. Bet ar savu vārdu esmu jau tiktāl saradusi, ka nolēmu to nemainīt. Domāju, ka nekas šajā dzīvē nenotiek tāpat vien. Gan jau tam ir iemesls, ka man ir tieši tāds vārds.
Ja man jautā, kāda ir Izaura, tad, protams, es varu spriest tikai pēc sevis. Atceros, kad gāju pamatskolā, skolotāja uzdeva sameklēt sava vārda nozīmi. Man bija tik ļoti žēl, ka es to nevarēju izdarīt. Izaura noteikti ir izteikts pretstats - liels cīnītājas raksturs, bet maiga sirds. Nenoliegšu, ka mans vārds man liek justies īpašai. Bet no otras puses tā ir arī zināma atbildība - es apzinos, ka cilvēki mani atcerēsies, tādēļ es vienmēr rūpīgi apdomāju, kā uzvedos, rīkojos. Man ir pietiekami spēcīgs vārds, tādēļ es necenšos īpaši izcelties ar uzvedību. Es varu atļauties būt mierīgāka, jo man ir skaļāks vārds. Visam, manuprāt, jābūt līdzsvarā. Reizēm iespējams ir bijis tā, ka vārds mani nes pa priekšu, bet es tomēr ceru, ka mani raksturo personība, nevis vārds."
Lai gan jau kopš bērnības, vārda dienu parasti svinējusi 22. maijā, kad vārda dienas svin visi kalendārā neierakstīto vārdu nēsātāji, pagājušajā gadā Izaura savu vārda dienu izvēlējās atzīmēt 16. oktobrī, jo tieši pirms 20 gadiem šajā dienā padomju televīzijā tika parādītas pirmās divas „Verdzenes Izauras" sērijas. „Gribēju, lai man ir sava diena, jo 22. maijs man neko nenozīmēja, drīzāk to, ka esmu apdalīta un man nav vārda dienas. Pagājušajā gadā pa radio izdzirdēju ziņu, ka 16. oktobris ir datums, kas norāda uz verdzenes Izauras ienākšanu arī Latvijā, tādēļ jautāju pati sev, kādēļ gan lai tā nekļūtu par manu vārda dienu? Tagad mana ģimene un tuvākie draugi zina, ka 16. oktobris ir mana diena. Un tā tas patiešām ir. "
Inde, Gonoreja, Šustermunters
Tieslietu ministrijas Dzimtsarakstu departamenta direktore Ārija Iklāva, kura šajā amatā strādā jau 46. gadu, stāsta, ka savas prakses laikā saskārusies ar daudziem interesantiem un pat neiedomājamiem vārdiem. Tieši tādēļ viņa ir pārliecināta, ka bērna vārda izvēle ir ļoti liela atbildība.
„Es parasti ar tādu kā humoru saku, ka Latvija būtu jāiekļauj Ginesa rekordu grāmatā ar vārdu veidošanas tradīcijām. Es tiešām nezinu nevienu citu tautu, kurai būtu tik liela vārdu dažādība. Diemžēl tik liela pašdarbība vārdu veidošanā laikam arī nav nevienā citā valstī. Es atbalstu to, ka cilvēki domā, piemēro un grib savam bērnam vislabāko vārdu, bet ja tas nonāk citā galējībā un izraisa neadekvātus vārdu salikumus, tad tas vairs nebūt nav labi. Manā praksē ir arī gadījums, kad sieviete sakombinēja vārdu no vecāku un vecvecāku vārdiem un vēlējās sev vārdu Tatjananfūļeva. Vēl nesen apritē bija vairāk kā 800 sieviešu vārdi un vairāk kā 600 - vīriešu. Latvieši ļoti mīl sakombinēt vairākus vārdus, piemērot seriālu un filmu varoņu vārdus, atveidot... Jau mūsu senči bija naski uz vārdu likšanu. Varaidotis, Miermīlis, Visvaris, Daiļprātiņš ir tikai daži no personvārdiem. Bet šādi vārdi patiesībā ir ļoti tendenciozi un cilvēkam var traucēt dzīvot. Piemēram, par Visvari skolā noteikti, īpaši jaunākajās klasēs, citi bērni varētu smieties. Es esmu mainījusi vārdus, kuru īpašnieki iesniegumos raksta, ka tas viņiem traucē dzīvot, ir nievājošs... Pirmskara Latvijā vārdu mainīt nebija iespējams, jo pastāvēja uzskats, ka vecāku dotais vārds ir lielākā dāvana, ko iespējams pasniegt un tādēļ ar to man ir jādzīvo visu mūžu. Vēlāk gan pati dzīve parādīja to, ka vārdu maiņa ir nepieciešama. Es savas prakses laikā esmu nomainījusi vārdus Inde, Gonoreja, Šustermunters. Vārds Gonoreja patiesībā ir ļoti daiļskanīgs vārds, bet tas sevī ietver arī lielu pamatinformāciju, kas nav piemērots cilvēka vārdam. Ir lietas, ko mēs identificējam citādāk, tādēļ būtu ļoti rūpīgi jāapdomā, vai ir vērts likt personvārdu ar tik spēcīgu nozīmi. Krievu laikā bija ļoti daudz tādi vārdi kā Olimpiāde, Traktors, Proleta, Niņeļ, kas no otras puses būtu lasāms kā Ļeņin.
Tā ir ļoti liela atbildība, laižot cilvēku pasaulē un dodot viņam vārdu. Līdz pat 15 gadu vecumam viņam nebūs tādas iespējas vārdu nomainīt. Pēdējos gados bērniem likti tādi vārdi kā Sajāns, Mudiņš, Saričijs, Kaido, Darrens, Mia, Patricilla, Aļodija, Malika un citi. Bieži vien vecāki liek filmu varoņu vārdus, bet jāatceras, ka ne vienmēr šie vārdi ir piemēroti latviešu valodai. Esmu mainījusi ļoti daudzas Skārletas, jo to īpašnieces atzinušas, ka šis vārds dažādi ticis pārveidots - par Sterleti un citos salikumos.
Bieži vien vecāki nepiedomā pie tā, kā vārds saskanēs kopā ar uzvārdu. Bet pie tā ir ļoti nopietni jāpiedomā, lai nesanāktu divdomīgi vārdu salikumi. Kails Gailītis, Stīvs Gulbis - tie nav izdomājumi, bet reāli cilvēki. Protams, ja cilvēks ir pašpārliecināts un ar humoru, viņam tas netraucēs, bet, ja bērns būs emocionālāks, tad tas viņam var sagādāt pat ļoti lielas bēdas. Runājot par uzvārdiem, latviešu valodā vēl ir ļoti daudz nievājoši uzvārdi. Pēc tam, kad atcēla dzimtbūšanu, latvieši pie uzvārdiem tika dažādi - ja bija kāds fizisks defekts, tad varēji kļūt par Klibiķi, ja nepatiki baronam - par Zilpautu. Liela daļa šie uzvārdi jau nomainīti.
