Reiz sensenos laikos
Reiz sensenos laikos dzīvoja kāds karalis, kuram ļoti patika makšķerēt. Kādu dienu viņš kārtējo reizi grasījās ar svītu doties uz ezeru, un tālab jautāja galma sinoptiķim, kāds šodien būs laiks. Sinoptiķis atbildēja, ka laiks būs lielisks, un tā karalis devās ceļā.
Pa ceļam viņš satika ceļa malā atpūšamies kādu zemnieku ar savu ēzelīti. Zemnieks viņu goddevīgi sveicināja un zinādams par valdnieka vaļasprieku teica: "Ak, majestāt, jums labāk šodien nedoties uz ezeru - vēlāk gaidāms liels negaiss!"
Karalis uz to lepni atteica: "Muļķības! Mans galma sinoptiķis teica pavisam ko citu! Viņš ir augsti mācīts vīrs un es viņam par darbu maksāju bargu naudu - es nu gan labāk klausīšu viņa padomam, nekā nemācīta zemnieka!"
Tā karalis ar svītu devās tālāk, bet pēc pāris stundām zemnieka vārdi piepildījās.Sākās briesmīgs negaiss, un karalis ar visiem augstmaņiem un kalpiem izmirka līdz pēdējai vīlei. Atgriezies pilī slapjš un pārskaities, viņš lika galma sinoptiķi nekavējoties padzīt un pavēlēja atsaukt zemnieku, kuram piedāvāja ienesīgo amatu.
Zemnieks uz to pazemīgi atbildēja: "Majestāt, jūs gluži pareizi teicāt, ka esmu vien nemācīts zemnieks un no laika pareģošanas neko nesaprotu. Es vien skatos pēc sava ēzelīša - ja viņam ausis stāv izslietas, laiks būs labs, bet ja nokarājas, tad slikts."
Tad karalis no zemnieka par brangu summu nopirka viņa ēzelīti un nozīmēja to par savu jauno galma sinoptiķi. No tā laika arī radusies paraža celt augstos valsts amatos nemācītus ēzeļus, kuru piekopj vēl šobaltdien.