Joku asorti jeb veselīga smieklu deva jautrākai dienai (07.09.2020)7

Darbinieks, lācis un vilki

Netālu no Igates kroga atrodas kāds kalniņš, kuru sauc par Jāņu kalniņu. Šis kalniņš ir dabūjis savu nosaukumu no tā, ka katru gadu tur Jāņi turēti, līgoti. Turpat senos laikos bijusi kāda sila, kuŗu apdzīvojuši vilki, kādēļ to nosaukuši par vilkusilu. Vecie ļaudis stāsta, ka šai silai nevarējis neviens braucējs tikt cauri.

Reiz viens braucis sestdienas vakarā no muižas darbiem mājā, un braucot nonācis tādā vietā, kur vilki bijuši aplenkuši lāci. Lācis neesot varējis vairs izbēgt un uzlēcis uz braucēja ragavām, paņēmis spriguli un, nosēdies ragavām pakaļā, lai aizsargātu braucēju. Kad braucējs bijis nobraucis līdz mājai, lācis vēl sitis vīram ar ķepu uz pleca, lai braucot. No tā nu arī šī sila nes nosaukumu Vilku sila.

Zemnieks aizbaida vilku

Zemnieks bija izgājis uz lauku mežmalā un pļāva sienu. Vilks, tepat mežmalā dzīvodams, glūnēja uz zemnieku un gribēja tam uzbrukt. Viņu tikai atbaidīja izkapts, kura bija zemniekam rokās Tomēr, gribēdams to sabaidīt, viņš aizgāja tālāk un sāka kaukt. Zemnieks to izdzirda un tik pasmīnēja.

Vilks atkal atnācis atpakaļ un glūnēja uz zemnieku. Tas apstājās pļaut un sacīja uz vilku: “Panāc, draudziņ, šurp, uzpīposim!” ‘ Vilks, redzēdams izkapti noliktu zemē, pienāca tuvāk. Bet zemnieks jau redzēja, ka viņam acis zib un spalva uz muguras ceļas stāvu. Tā bija zīme, ka zvērs ir saniknots. Zemnieks iz-ņēma šķiltavas un pielicis vilkam pie paša purna, šķīla uguni. Dzirksteles ielēca vilkam acīs, tas sabijās, ieskrēja mežā un sāka kaukt. No tā laika aīi vilkam acis pa nakti spīd.

Novēlētais cilvēks atsvabinās no vilkiem

Vecs vīriņš mežā saticis vilku tēvu. Vilks ļoti bijis izsalcis un uzbļāvis vīram: “Sataisies, tev jāmirst! Šorīt tu neatļāvi man kadiķī gulēt! Vēl tagad mana galva sāp no tavas aurēšanas.” “Mīļo kuplasti! es jau tik degunu nošņaucos.” “Lai nu kā, tev jāmirst, sataisies!”

“Kas stiprāks, tam mūžam taisnība!” vīrs noņurdējis un tad ņēmies vilku lūgt, lai atvēlot priekš miršanas pie viņa astes mirstamo sveci nomērot. Vilks atvēlējis. Nu vīrs sveces mērošanai nogriezis labu mērkoku, īstu metamo, un tad, vilka asti gar roku aptīdams, sācis tik mietēt, saukdams: “Kas stiprs, tam taisnība; kas gudrs, tam padoms.” Beidzot aste notrūkusi un pussisto vilku vīrs smiedamies iesviedis krūmos. Vilks drīzi atžilbis un sācis kaukt. Uz viņa kaukšanu saskrējuši tik daudz vilku, ka vīrs tik mokām vēl iespējis eglē uzsprukt. Nu vilki ilgi prātojuši, ko darīt. Beidzot nosprieduši cits citam mugurā kāpt un tā līdz egles galotnei pacelties. Sasistajam vilkam tas bijis ļoti pa prātam. Viņš tūdaļ nostājies pie egles un licis tik citiem viņam uz muguru kāpt. Drīz vilku čupa pacēlusies līdz egles galotnei. Patlaban rāpies vēl beidzamais vilks augšup un gribējis vīru kampt; bet vīrs iečukstējis šim ausī: “Vai dzirdi brāl! kamēr tie citi manu miesu apēd, ēd labāk te augšā viens pats. Es pieturēšos pie zara un tad tik kodi. Bet iekams iesāci, atvēli uz ātru roku pie tavas astes mirstamo sveci nomērot.” Vilks atvēlējis. Nu vīrs izvilcis naželi, nogriezis vilkam asti un nosviedis zemē, iesaukdamies: “Pliksāni! še tava aste!” Pliksānis, sasistais vilks, knaši ķēris asti, jo domājis, ka tā viņa aste; bet visa vilku čupa, pliksānim no apakšas izlēcot, nu klupusi, kritusi. Kaklus lauzdami,tie aizgājuši, kā tauriņi projām. Un no tā laika vilkiem visiem kakli stīvi.

Vilks nolīgst ar cilvēku

Senāk, kad vilki pulku bijuši, varējuši dažreiz avis dabūt no tiem uz pusēm. Tā reiz viens saimnieks aris un ieraudzījis vilku ar avi mutē. Saimnieks teicis: “Draugs, uz kurien iedams? vai neatdosi man aitu uz pusēm?” Vilks tūdaļ izlaidis aitu no mutes. Saimnieks pārnesis aitu mājā un kopis, pabarojis.

Velāk apdomājies: “Nē, paturēšu labāk vilka aitu pa ziemu.” Labi! paturējis. Pavasarī šī pati aita atnesusi divus jērus. Un līdz ko pirmo reizi ganos izlaiduši, vilks arī bijis klāt: paņēmis to vienu jēru (savu pusi) un aiznesis, bet otru jēru neaizticis cauru vasaru. Rudenī saimnieks nokāvis to jēru un veco aitu arī; bet no vecās aitas vilkam otru pusi negribējis dot. Citi teikuši: “Nebūs labi! Vilki turas cieši pie līguma.” Neko darīt, pārcirtis aitu uz pusi un aiznesis vilkam. Vilks paņēmis savu pusi un neteicis nekā.

Saimnieks domājis: “Nu ir viss kārtībā!” Bet nekā: naktī vilks atnācis sētā un meklējis vēl pusi no aitas ādas, ko saimnieks nebija atdevis vilkam, bet ielicis pie citām ādām ādu traukā raudzēt. Vilks izvilcis aitas ādu no raudzējamā trauka, pārplēsis pa vidu, to vienu pusi atlicis atpakaļ, to otru aiznesis un tad vairs nerādījies. Rau, tādi esot vilki: ko nolīguši, to smalki arī izpilda.

Vilki un bērns

Viens tēvs vedis savu bērnu līdz ar krustmāti no kristībām baznīca. Caur mežu braucot, viņiem sācis dzīties liels vilku bars pakaļ. Tēvs teicis, lai sviežot to bērnu ārā, varbūt, ka vēl paši varēšot izglābties.

Bet krustmāte nav klausījusi. Tad tēvs no bailēm izgrūdis krustmāti ar visu bērnu laukā; bet tā ievēlusies ar bērnu grāvī sniegā un palikusi tur guļot. Vilki noskrējuši viņai garām, panākuši braucēju un apēduši to ar visu zirgu; bet krustmāte ar bērnu pārnakusi sveika vesela mājā.

Vilks par aunu

Gudrs vilks izdomāja viltu, kā varētu bez pūliņa aitas sabūt ēšanai. Viņš papriekšu gan izmēģinājās šā gan tā, bet arvien nekā neizdevās, tikai pa reizām kādu noķēra. Bet vienreiz tam labi izdevās, viņš bija noķēris ganam vislielāko un visbrangāko aunu, kas tikpat liels bija kā vilks pats.

Vilkam ātri labs padoms šāvās prātā, viņš nomauca ādu no galvas līdz kājam, gaļu apēdis, pats tad ielīda auna ādā un devās uz to pašu aitupulku, kur auns senāki piederēja, pievilkās pie tām, un ēda zāli līdz vakaram. Kad gans vakarā sāka dzīt aitas uz māju, tad arī šis steidzās jai iepriekš citiem auniem uz māju, un ikkatru nakti apēda vienu aitu. Bet cik ilgi tas tā gāja? Gans drīz apķērās, ka tam ik nakts pazūd viena aita.

Viņš gāja vaktētu, lai manītu, kas tas vainīgais, un redzēja, ka šā paša mīļākais auns tas blēdis. Viņš to nemaz negribēja ticēt, tādēļ gāja lūkāt, kas tam noticis. Rokas ieķerot villā, tā skrien no ādas nost, un kad to jo cieši sakampa un saturēja, tad auns izspruka no ādas. Gans nu gan nomana, kas tas par aunu, tik ar lielām mokām tam izdevās to nosist. Viņš nu gan novilka pelēkajam viesam ādu, bet tā tiešām nebija visas skādes vērte. Gana dēls, to redzēdams, izbrīnījās un teica: “Kas gan to būtu domājis, ka vilks var būt aitas ādā!” Tēvs viņam atbildēja: “Dēliņ! No šā viltus tu gan vari nojēgt, ka arī cilvēki nav vis uzskatāmi pēc viņu glumiem ģīmiem un skaistiem vārdiem” bet pēc viņu darbiem.”

Pieguļnieks atsvabinās no vilka

Reiz vilks sūdzējies Dievam, ka trīs dienas neesot ēdis. Dievs apžēlodamies teicis, te netālu esot zirgi, lai ejot un apēdot to ķēvi ar lauko pieri. To sarunu noklausījies pieguļnieks, aizskrējis ātri pie ķēves un nosmērējis ķēvei balto laukumu uz pieres ar dūņām.

Vilks izmeklējies lauko ķēvi, bet neatradis. Viņš nu iet otrreiz pie Dieva un saka, ka tādas ķēves tur nemaz neesot. Dievs nu sacījis: “Nu tad apēd pašu pieguļnieku ķēves vietā!” To dzirdēdams, pieguļnieks dikti sabijies, aizskrējis uz ķēvi un nomazgājis tai atkal tīru pieri. Pats nu laidies uz māju, jo pieguļā gulēt vairs neiedrošinājies. No rīta nu atraduši lauko ķēvi ganībās saplēstu.

Lācis grib plēst cilvēku

Kāds lielskungs brauca pa biezu mežu. Te uz reizi – kur bijis, kur nebijis? – lācis caps! no krūmiem ārā, un grib lielkungu apēst tīri dzīvu. Neko darīt, lielskungs sāk lūgties, ko māk, lai šoreiz vēl laižot vaļā. Pēdīgi, par tik lielu lūgšanos, lācis arī apžēlojas un teic: “Labi! es tevi pametīšu dzīvu, bet tev jāsolās, ka tu man atsūtīsi vienu labi lielu vīru ar diviem zirgiem, un lai viņš atved veselu podu medus, pūru auzu, podu gaļas un vistu ar visiem cāļiem.” Lielskungs apsolījās un lācis to atlaida. Mājā pārbraucis, viņš pavēlēja kādam vīram solīto mantu vest uz mežu. Vīrs prasīja, kurp un kam lai mantu vedot? Lielskungs teica: “Kad iebrauc mežā, tad sauc: ē, vīr, nāc ārā! Še tev solītā tiesa!” ‘Labi! Vīrs nobraucis mežā un darīja, kā kungs tam teicis. Bet tikko šos vārdus bija izsaucis, te arī jau lācis klāt un teic vīram: “Brauc man pakaļ!” Vīrs brauca un lācis to aizveda uz mazu klajumu, kas bija visapkārt aizaudzis lielu, biezu mežu. Lācis apstajās un teica vīram: “Kur uguni!”

Vīrs to darīja un kad viņš uguni biia sakūris, tad lācis sacīja: “Cep gaļu!” Kad gaļa bij izcepta, tad lācis teica vīram: “Ēd no tās gaļasl” Vīrs tam prasīja: “Ar ko tad lai es ēdu?” Lācis atteica: “Zobiem!” Vīrs ņēmās ēst un arī lācis ēda. Kad gaļa bija apēsta, tad lācis likās gar sieksti gulēt. Bet pa to laiku lapsa, medus smaku saodusi, tecēja uz uguni. Ne-tālu no uguns tā apstājās un teica: “Vai, Dieviņ, kā kājas salst!” Lācis vīram mirkšķināja acim, lai lapsu saucot pie uguns. Vīrs uz lapsu teica: “Nāc sildīties!” Lapsa, uz lāci rādīdama, atteica: “Kas tas?” Vīrs teica: “Pelavu maissl” Lapsa saka: “Ja tas būtu pe-lavu maiss, tad tu viņu aizvestu uz glāžu šķūni,” un ieskrēja atpa-kaļ mežā. Pēc kāda brīža tā atkal atskrēja un teica vīram: “Ja tas būtu pelavu maiss, tad tu viņu uzsietu uz vāģiem.” Vīrs lāci uzsēja uz vāģiem, ko šis arī ļāvās, uz lapsu tīkodams. Lapsa saka: “Ja tas būtu pelavu maiss,tad tu to drusku diktāki pieklapētu.” Vīrs nu arī lāci pieklapēja. Te lapsa atkal uzsauc: “Ja gribi savu dzīvību glābt, tad sit to nost!” Vlrs lāci nosita un, kopā ar lapsu medu izēdis un cāļus ar vistu apēdis, brauca uz mājām. Mājās tam lielskungs atdeva pus pili un abi dzīvoja bagāti.