Joku asorti jeb veselīga smieklu deva jautrākai dienai (07.09.2020)10

Osis

Pavasaris bija jau ceļā. Siltā Saules māmuliņa nosvīdusi strādāja, aizdzīdama auksto ziemu un bagātīgi apveltīdama vaiņadziņiem zilo vizbulīti, čakaraino pureni, kā arī citas agrās puķītes. Koki, redzēdami puķītes tā pošamies un rīkojamies, savā starpā norunāja, drīzi jo drīzi arī kādas veltes no mīļās Saules mamuliņas izlūgties, lai varētu līdz ar puķītēm drēbēs tērpties.

Saule paklausīja koku lūgšanu un dāvināja ikvienam pa zaļai drānai, pieteikdama, lai katrs dāvāto drānu, pirms apvilcis, izaužot un izrakstot pēc savas patikšanas.

Liepa, čakla meita būdama, jau otrā dienā apvilka zaļo zīža deķi, izauzdama savas lapas siržu izskatā. Smuidrais bērzs, redzēdams liepu tik jauki greznotu, ari sāka savas lapas siržu izskatā aust, jo cerēja tādā vīzē naigās meitiņas sirdi iemantot. Bet kādas bēdas pārņema berzu, kad liepa beidzot izstāstīja, ka nemīlot vis viņu, bet stipro ozolu. Bērzs savās bēdās nezināja cita nekā darīt, kā tikai žēli raudāt un tā tas raud vēl tagad katru pavasaru. Cilvēki nosaukuši viņa asaras par sulām.

Drīz bija visi koki zaļos svārkos tērpušies; tik osis vien vēl stāvēja pliks un kails. Kad citi koki jautāja, kādēļ neapģērbjoties, tad šis it bēdīgs atbildēja: “Esmu neredzīgs! un tādēļ nezināju, vai ziemelis patiesībā ir projām jeb ne, jo baidos, ka bezkauņa nesaplosa dāvinatās svētku drēbes.”

Tagad osis, citu pamudināts, gan sāka rosīgi un ātri plaukt, bet lapas steidzoties palika ļoti nepilnas un kantotas. Kad citi koki smējās par viņa ērmīgo apģērbu, tad šis neatteica nekā, bet nokaunējies apņēmās rudenī pie citiem brāļiem laikāki apvaicāties, lai atkal nepaliktu beidzamais pie svētku drēbju nolikšanas. Tā arī notika. Tikko ziemelis aukstāki sāka pūst, te osis jau jautāt jautāja: “Kaimiņ! vai rudenis jau klāt?”

Zināt dabūjis, ka tepat esot jau aiz vārtiem, tas birr! birr! birr! nobira pirmais. Viņu tādēļ vēl šodien sauc par aklo koku.

Liepa

Senāk visi koki mācēja runāt un lūdza cilvēkus, lai viņus necērtot. Kāds vīrs iegājis mežā un gribējis cirst liepu, bet liepa sacījusi: “Necērt manis, es tevi pataisīšu, par ko tu gribēsi!”

Vīrs teic: “Labi, tad pataisi mani par kungu!”

Liepa viņu pataisa par kungu. Bet pēc kāda laika viņam jau apnika būt par kungu, viņš atkal aizgāja uz mežu un gribēja cirst liepu. Viņa atkal to lūdza sacīdama: “Es tevi pataisīšu par ko tu gribēsi!”

Vīrs teic: “Pataisi mani par karali!”

Liepa viņu pataisīja par karali. Bet drīz arī tas viņam bija par maz, viņš atkal aizgāja uz mežu gribēja cirst liepu. Viņa to lūdza, sacīdama: “Es tevi pataisīšu, par ko tu gribēsi!”

Vīrs atteic: “Pataisi mani par Dievu!”

Liepa saka: “Meties zemē uz visiem četriem, tad es pataisīšu.”

Vīrs arī nometas uz visiem četriem, bet tai pašā brīdi viņš apauga ar spalvu un palika par lāci.

No tā laika Dievs nolika tā, lai koki vairs nevarētu runāt.

***

Koki

Senākos laikos esot visi koki runājuši. Kad cilvēks gribējis cirst kādu taisnu koku, tad tas sacījis: “Ej cērt to līko koku, tas ir nesmuks, es tak pušķoju pasauli!”

Kad nu cilvēks gājis pie līkā koka, tad tas sacījis: “Kur tu mani liksi, tādu kroplu nocirtis? Ej cērt taisnos kokus!”

Cilvēks gājis atkal pie taisnā koka. Tas viņu atkal atraidījis, un nu cilvēks gājis noskumis uz māju.

Dievam palicis cilvēka žēl un viņš aizbāzis visiem kokiem mutes, tā ka tie vairs nevarējuši runāt. Cilvēks nu varējis cirst, kuru koku gribēdams.

Suns un zaķis

Vienreiz zaķis skrēja caur mājām. Suns, pie loga tupēdams, ieraudzīja zaķi, nolēca no loga, noķēra zaķi un ienesa saimniekam, lai izcepot pusdienai. Saimnieks cepa zaķi, suns saoda cepeša smaku un gribēja arī kādu tiesiņu. Bet saimnieks nedeva.

Par to suns palika dusmīgs un aizskrēja projām. Un, kas nu notika? — Nākamu nakti zagļi uzlauza stalli un izņēma visus zirgus. Rītā saimnieks ies zirgus ēdināt — neatrada nekā. Nu viņš pārdomāja gan: “Man zirgus izzaga tāpēc, ka sunim nedevu ne skrapatas no cepeša!” Un saimnieks no sirdsēstiem nomira.

***

Lācis auzās

No sava tēva esmu noklausījies nostāstus par lāčiem. Lāči bieži nopostījuši veselas auzu druvas. Kad auzas bijušas nopļautas un sakrautas gubās, tad lāči nākuši pie gubām, sakampuši ar priekšējām ķetnām auzu klēpi un nesuši mežā. Tad pa mežu lācis gājis tik ilgi, kamēr visas auzas bijušas izbirušas. Tad viņš nācis atkal pie auzu gubām.

Lai varētu lāčus aizbaidīt, tad auzu tīrumā kūruši uguni. Pie ugunskura uztaisījuši biedekli cilvēka veidā. Otrā rītā ugunskurs un biedeklis bijuši sasvaidīti ar kokiem un akmeņiem, bet trešā rītā ugunskurs bijis pavisam izjaukts, bet biedeklis saplēsts.

Zaķis, medinieks un vilks

Zaķis, ar vilku pa mežu staigādams, prasīja: “Diezin, kā es varētu cilvēka kājas dabūt?” Vilks atteica: “Izej mežam cauri, tur tu redzēsi vienas mājas; mājās iegājis, prasi mediniekam, tas tev iedos.” Labi. Zaķis aizgāja, iegāja istabā un prasīja: “Mīļo mediniek! dod man cilvēka kājas!” Medinieks iedeva zaķim apavas. Zaķis apāva apavas, aizsteidzās pie vilka un priecājās: “Nu man ir cilvēka kājas!” Vilks atteica: “Ties, kas tiesa! Nu esi gan skaists zēns!” Bet zaķis vēl prasīja, “Diezin, kur vēl dabūšu cilvēka drānas?” Vilks pamācīja: “Aizej pie skrodera, lai noņem mēru, es aizmaksāšu.”

Zaķis aizsteidzās pie skrodera, par divi dieni svārki bija gatavi. Zaķis apvilka svārkus mugurā, aizgaja pie vilka lielīdamies: “Nu man ir cilvēka drānas!” . Vilks atteica: “Tiesa, kas tiesa! Nu tu būtu skaists puika, ja tikai vēl cepures vien netrūktu. Še tev divdesmit kapeikas, aizej un nopērcies cepuri!” Zaķis azigāja augšlēkām un nopirka cepuri. Atnāca atpakaļ, vilks teica tā: “Nu es tavu gribu esmu izpildījis, bet izpildi nu manu gribu: aizej un pameklē mums abiem ko paēst!” Zaķis aizgāja uz vienām mājām ēdienam pakaļ un domāja paņemt, kas jau gadīsies; bet mājinieki ņēmēju noķēra un nosita.

Zaķis par medinieku

Kāds zaķis, cilvēka drēbēs apģērbies, aizgāja uz pilsētu un nopirka plinti. Mājā nākdams, iegriezās krogā savu ieroci pielādēt. Lādēdams viņš skatās pa logu un ierauga savu draugu otru zaķi garām skrejam. Nu viņš skrien ārā un sauc: “Jancīt, pagaidi!” un, piegājis klāt, saka tā: “Mīļais draugs! vai tev nepatiktos ar mani kaimiņa mežā pamedīt?” “Kāpēc nē? Bet man papriekšu drusku japārskrien mājā, tāda maza vajadzība, pusstundas laikā būšu atpakaļ un tad iesim!”

To teicis, otrs zaķis aizgāja. Bet jaunais medinieks atkal devās taisni mežā iekšā; tikai mazliet vēl gan atskatījās atpakaļ: pateikt savam draugam, ka tur un tur pie resnā ozola gaidīšot viņu. Un tā nu mežā iegājis apsēdās pie resna ozola, draugu gaidīdams. Bet nebija labi apsēdies un plinti no pleciem noņēmis, te par nelaimi skrien kwekšķis gaŗām. Nu jaunais medinieks paliek kā ārprātā un nezin: uz kuru pusi skriet, uz kuru pusi glābties?

Par laimi iešāvās labs padoms prātā: nosvieda plinti un prom uz majām pie sava drauga. Bet suņi soli pa solim pakaļ. Tik tik dabūja pa durvīm ieskriet, suņi jau arī turpat; bet par vēlu, durvis bija jau cieti. Nu nelaimīgais medinieks, pie nāves nokusis, saka tā savam draugam: “Ne mūžam nevēlos vairs par medinieku būt. Lai iet kā iedams pasaulē, bet par medinieku tiešām grūta lieta.”

Lapsa un zaķis

Reiz lapsa satikās mežā ar zaķi, un abi divi bija izsalkuši. Te zaķis ierauga, ka iet viens vīrs pa ceļu un nes lielu gabalu gaļas. Zaķis liek lapsai iet gar malu un gaidīt, kad viņš sauks, bet pats iet vecīšam klāt un sāk ar to runāt, un abi iet uz priekšu.

Kad bija nogājuši kādu gabalu, zaķītis sāk šķaudīt. Vecis prasa: “Kas tev kait, laikam esi kur saaukstējies!”

Zaķitis pilns niķu saka: “Nezinu, kas te par smaku, nevar ne izturēt, kā lien degunā!”

Abi pabrīnās un iet tālak. Te atkal zaķītis šķauda un tā atkārtojas vairākas reizes, līdz kamēr arī vecītis sak šķaudīt un nospriež, ka gaļai nelaba smaka. Bet ko lai nu dara? Viņš mājā nedrīkstot tādu nest, vai šis nezinot līdzekļu, kā to smaku dabūt prom? Zaķītis pasaka, ka vajagot piesiet valga galā un vilkt līdz mājai pa zemi, tad būšot laba. Bet vecīšam nav nekāda valga klāt.

Te zaķitis ielec krūmā un pavēl, lai lapsa labi ātri palīdz no stādu vītnēm novīt valgu. Pēc kāda laika iznāk zaķītis no krūmiem ar lielu garu valgu. Nu piesien gaļu pie valga un velk, bet zaķītis pie gaļas klāt un solas, iešot nopakaļ, lai kads neno-griežot un mušas dzenāšot prom. Labi, vecītis ar mieru un tā iet tālāk.

Pa to laiku zaķītis piesien kādu akmeni gaļas vietā un ar gaļu aiziet mežā pie lapsas. Nogājuši kādu gabalu no ceļa, ap-sežas un sāk ēst, bet zaķītis iekodis saka, ka esot pilna mute smilšu, jāejot un jāpadzeroties, tad varēšot labāki ēst un aiziet, bet pārskrējis pāri kalnam, tūliņ atpakaļ un stāsta, ka esot pa-dzēris. Nu lapsa arī prasa, lai parādot ceļu uz avotu, šī arī iešot. Zaķītis sāk stastīt, lai tik iet, un rādīt. Lapsa iet un meklē, bet nekur nevar atrast. Zaķītis pa to laiku norok gaļu, nolauž garu rīksti un, sisdams un kliegdams, iet pretī lapsai, bet ieraugot lapsu, nosviež rīksti un, piegājis aizelsies klāt, stāsta, ka jābēg. Vecis atņēmis gaļu un vēl dzenoties pakaļ.

Abi biedri nu skrien prom, ko tik kājas nes. Velāk nospriež šķirties un griežas katrs uz savu pusi un aiziet, bet zaķītis iet ar riņķi uz savu gaļas gabalu un paēdis norok pāri palikušo un aiziet, bet lapsa nekā nedabūja, jo zaķītis visu izdarīja ar viltību.

Vecītis pa to laiku arī nokļuvis līdz mājām, bet paskatās — kas tas? — gaļas vietā akmens un nu tik viņš noprot, ka ir pie-vilts, bet nu ir par vēlu.

Lācis izglābj medinieku

Pa mežu staigādams, mednieks ieraudzījis vecu koka stumburu. Pie stumbura piegājis celiņš, ka varējis pazīt, ka tas esot kāda zvēra iemīdīts. Medinieks nopratis, ka šinī stumburā laikam kādam zvēram mājoklis, jo stumbura ārpuse, pa kuru zvērs rāpies augšā, bijusi noskrāpēta.

Aiz ziņkārības arī viņš uzrāpies diezgan augstajā stumbura galā, un nejauši iekritis stumbura caurumā. Dibenā bijusi miga. Izrāpties no cauruma nebijis iespējams, un medinieks gaidījis pēdējo stundiņu.

Ap vakaru viņš izdzirdis kādu zvēru pa stumburu rāpjamies. Augšā ticis, zvērs apgriezies un laidis pakaļu pa priekšu caurumā, lai nolaistos migā.

Medinieks domājis, ka gals jau nu tā vai tā būšot, jo zvērs, kuru nu viņš pazinis par lāci, šo saspiedīšot. Tādēļ neko nebēdādams, grābis tam aiz astes. Izbailēs, kā zibeņa trāpīts, lācis bijis no cauruma ārā, zemē un bez apskatīšanās, mežā iekšā. Skriedams tas arī izrāvis mednieku no cauruma, kurš tagad priecīgs devies mājās.

Lācis un čigāns

Kādam saimniekam lācis padarījis lielu skādi, auzu gubas izēzdams. Nekā viņš nevarējis nelūgto viesi dabūt prom. Reiz ienācis mājā čigāns. Saimnieks viņam iestāstījis, ka šim katru vakaru nākot svešs zirgs un izēdot auzu gubas. Viņš atdošot zirgu čigānam, ja tik tas viņu noķerot. Saprotams, ka lielāku laimi čigāns nevarēja ne iedomāties, kā dabūt zirgu par velti.

Vakarā viņš gājis vaktēt: paslēpies krūmos un gaidījis. Te arī gaidītais zirgs klāt: pieslējies pie auzu gubas un sācis ēst. Čigāns nekavēies, piegājis lāčam klusu no pakaļas un ar vienu lēcienu bijis tam mugurā. Pa galvu, pa kaklu lācis devies krūmos iekšā. Čigāns turējies, cieši vilnā ieķēries, un negribējis tik lēti sava laupījuma paspēlēt. Beidzot zari to norāvuši no lāča muguras.

Mājās pārnācis viņš stāstījis: “Bija gan zirgs, mazs, bet ta ņiprs; skāde, ka paspruka!”