Joku asorti jeb veselīga smieklu deva jautrākai dienai (06.09.2020)9

Stelles

Kad raunēniešu vēveri žigli auž, tad stelles saka: “Šķiņķi gaļas, klaipu maizes, — šķiņķi gaļas, klaipu maizes!”
Lēni aužot: “Bads bijis, bads būs, — bads bijis, bads būs!”

***

Rati

Seniem latviešiem nebija nekā, no kā taisīt ratu smērus. Viņi tos smērējuši ar saspiestām bekām. Tā smērēti rati esot dikti kaukuši. Izbraucot viņi sacījuši: “Kai byus, kai nabyus! Kai byus, kai nabyus!” Mājā pārbraucot viņi saukuši: “Kai beja, tai labi! Kai beja, tai labi!”

Rati, ragavas un zirgs

Vāģi lielījušies, ka šiem ziemu labāki, ragavas, ka šām vasaru labāki; bet zirgs teicis, ka šim tas pats posts vasaru kā ziemu.

***

Rausis

Reiz saimniece ņēma sviestu un sauju miltu un nodomāja izcept varenu rausi. Liekot uz lizes, rausis izskatījies tik garšīgs, ka saimnieces septiņiem bērniem un vectēvam siekalas saskrējušas mutē. Rausis to visu redzējis un sācis domāt, kā no tiem varētu atsvabināties.

Beidzot, kad saimniece rausi izvilkusi drusku apskatīties, tas nolēcis no lizes un skrējis uz durvju pusi. Durvis bijušas vaļā, jo bijusi karsta diena. Rausis aizripojis pa tām ārā, tad pa ceļu projām, pats nezinādams, kur. Saimnieces septiņi bērni ar vectēvu skrējuši rausim pakaļ, bet nevarējuši to panākt.

Pa ceļam viņš saticies ar gaili, kurš saucis, lai viņu pagaidot. “Kad jau saimniece, septiņi bērni un vectēvs, mani ķerdami, nenoķēra, kur tad vēl tu?” teica rausis un ripoja tālak.

Tad viņš saticis pīli, kura saukusi, lai šās pagaidot, bet rausis atteicis: “Kad jau saimniece, septiņi bērni, vectēvs un gailis, mani ķerdami, nenoķēra, kur nu vēl tu?”

Tad viņš saticis skroderi Jēģergaili, kurš tāpat saucis, lai to pagaidot, bet rausis atbildējis: “Kad jau saimniece, septiņi bērni, vectēvs, gailis un pīle, mani ķerdami, nenoķēra, kur nu vēl tu?”

Beidzot viņš saticis cūku, kura piedāvājusies viņu uz sava deguna aiznest. Rausis bijis tā ar mieru, un kad tas apsēdies uz cūkas deguna, viņa to tūliņ apēdusi.

Kā usnes cēlušās

Kad vācieši nonākuši latviešu zemē, tad viņi līdz ar citām lietām atveduši arī puķes. Latvieši tās pirkuši ar lielu prieku. Puķu pardevējs reiz ļoti slavējis kādu skaistu rozi, un to nopircis viens latvietis. Pārdevējs vēl īpaši pieteicis, ka puķe esot cieši glabājama, lai nesalūztot un nenovīstot, un pircējs to ielicis savā tukšā sviesta cibā.

Pircējs pārnesis puķi savā mājā, iestādījis dārzā, un tur tā sākusi ātri augt un ziedēt sarkanziliem ziediem. Vācu roze ātri vairojusies un to sākuši dēstīt arī visi kaimiņi. Bet nu svešā puķe, kā jau roze, bijusi asa un dūrusi rokās. Tad nu latvieši sākuši to dēstīt gar sētmalām, lai zaķi nenāktu dārzos. Tā nu vācu puķes, sauktas par usnēm, tikušas ārpus sētas un sākušas tā vairoties, ka ar tām apauguši visi dārzi un lauki. Zemkopji tagad šo vācu rozi vairs acu galā neierauga.

Apse un kārkls

Kad pagāni ķēruši Pestītāju, lai sistu krustā, Pestītājs paslēpies aiz apses, bet apse to dzinusi nost un solījusies nodot pagāniem. Pestītājs, bēgdams prom, teicis: “Drebi tu visu mūžu, tā kā es drebēju.” No tā laika apse sākusi drebēt un dreb vēl šodien.

Tad Pestītājs paslēpies aiz kārkļu krūma un izglābies no pagāniem. Iedams prom, Pestītājs novēlējis kārklim augt krūmos, kaut vai ūdenī, ka tikai sakne zemē. Tā kārklu krūmi sākuši augt visur, tikai viņu zari nebijuši žuburoti, bet taisni no zemes auguši uz augšu.

Brīnuma miezis

Reiz pavasari bijis ļoti karsts laiks. Viena saimniece sacepusi maizi krāsnī un skrējusi uz tīrumu miežus laistīt. Atnākusi mājā, viņa lūko maizi krāsnī un redz, ka viens miezis uz cepoša kukuļa izaudzis un nogatavojies.

***

Apinis ar rāceni

Apinis ar rāceni bija sūru sūrā ienaidā un kādreiz saskaitušies sāka lamāties. Apinis sacīja: “Tu ļaužu slepkava!”

Pēc tam drīzi abi salaba un nu iesāka viens otru uzlielīt. Apinis sacīja: “Tu nabaga ļaužu uzturētājs!”

Rācenis sacīja atkal uz apini: “Tu bēdīgo iepriecinātājs!” Tad abi izšķīrās.

Ozols un niedres

Ozols reiz lielījies, ka viņam neviena vētra nekā nevarot darīt, un apsmēš niedres, ka tās no katra vēja lokoties. Niedres tik noklausīšās un nekā neatbildēšas. Vēlāku sacēlusies liela vētra, tā ka visi koki locīšies un niedres noliekušās līdz paši zemi, tik ozols vēl turējies pretī. Pēdīgi vētra pūtusi vēl stiprāki un izlauzusi ozolu ar visām saknēm. Tā nu ozols bīš pagalam, bet niedres pēc vētras akar uzcēlušās un augušas pa vecam.

Piezīme. Šī pazīstamā Aisōpa pasaka būs laikam nākusi no grāmatām (sal. C.R.Girgensons, Stāsti, pasakas, dziesmas un mīklas. Jelgavā 1860, 47, l.p. Ozols un niedru krūms), lai gan arī tautas dziesmās (LD. 2799) ir teikts, ka ozols lielījies, kamēr vētra viņu nolauzusi.

Ozoliņš lielījās
Saulei saknes nerādīt;
Vētra lauza ozoliņu,
Saule sakni balināja.

Ozols un beka

Veca peka auga ozola celma tuvumā. Taisni turpat celmam izlīda jauna ozoliņa atvasa. Bet peka lepnumā viņu bargi nopaļāja: “Tāds tievs nabadziņš nekaunas man, vecai sievai, gandrīz galvā sēsties! Nevarēja citur pūt?”

“Audz, audz!” ozoliņš lēnā garā atbild, “ja tev pietrūks rūmes, tad jau pavirzīšos tālāk.”

Te trešā dienā vecā peka jau kunkst: “Vai kā man galva gurst, ozoliņ mīļais!”

Bet ozoliņš atbild: “Nekunksti, nekunksti, vēl jau rūmes bija.”

Un tai pašā dienā peka nolaida galvu un apvēlās.

“Te nu bija tava lepnība!” ozoliņš nodomāja.

***

Dārza ābele un meža ābele

Dārzā auga dārznieka potēta, kopta un tīrīta ābele. Tās zari bija ar āboliem gluži pilli, un tāpēc noliekušies uz zemi, gandrīz ikkatram, tos uzskatot, uznāca kārums.

Turpat dārza malā stāvēja kāda meža ābele, kas bija gluži ar sūnām apaugusi, un uz viņas zariem bija mazi, nesmuki un niecīgi āboliņi.

“Vai tev kauna nav,” kādu reizu meža ābele prasīja dārza ābelei, “ka tu dārzniekam ļaujies aizkart un zarus nogriezt? Skaties uz mani! Es paceļu savus zarus uz debesīm, un neviens nedrīkst aizkart manus ābolus.”

“Tava taisnība,” dārza ābele atbildēja; “tāpēc manus augļus cilvēki bauda un cienī, bet tavi āboli der tikai cūkām par barību.”

Meža ābele no liela kauna nemaz vairs nedrīkstēja paskatīties uz dārza ābeli. Tā gan vēlējās tikt dārzā iekšā un palikt par dārza ābeli, bet nevarēja neko darīt; tai bija jāpaliek turpat ārpus sētas un jānoskatās ar žēlabām vēl dažus gadus uz skaisto dārza ābeli.

Priede

Iesākumā bija visi koki bez lapām, bet Dievam tas nepatika. Viņš apņēmās kokus ar lapām izpušķot un atļāva tiem izvēlēties, kādas katrs gribēja. Koki nu izvēlējās katrs pēc savas patikšanas, cits lielas platas, cits robainas, cits gludenas lapas, kā nu katram patika. Beidzot kārta nāca pie priedes. “Nu, kādas lapas tu vēlēsies?” Dievs jautāja.

“Varenais Radītāj!” lepnā, priede lūdza, “dod man zelta lapas.”

“Lai notiek tava griba!” Dievs teica un lika priedei uzaugt zelta lapas.

Priede bija nu par visiem kokiem daiļāka. Ar nicināšanu vien tā skatījās uz citiem kokiem, bet ilgi tā nelepojās. Spožās zelta lapas pievilka garām gājējus un pēc maz dienām priede bija kaila. Visi koki to apsmēja.

Gauži raudādama priede lūdza Dievu, lai tai dāvinātu glāžu lapas. Un redzi! pirms jauna diena ausa, bija priedei glāžu lapas rokā. No jauna tā lepni galvu pacēla, bet ne uz ilgu laiku. Sacēlās liela vētra un skaistās glāžu lapas saplīsa drupu drupās. Citi koki sāka atkal par priedi smieties.

No kauna tā nodūra acis uz zemi un vēlējas, kaut tiktu viņai dotas tādas pašas lapas, kā citiem kokiem. Viņas vēlēšanās atkal tika paklausīta. Priede jau sāka asaras žāvēt, bet atkal jauna nelaime: nejauši piestājās kaza ar vairāk kazlēniem pie priedes un pēc maza brīža bija priede atkal tikpat kaila kā agrāk.

Tas taču bija par daudz. Visi koki par priedi pilnā kaklā smējās. Nabadzīte aiz kauna un žēlabām iesāka rūgti raudāt Asaras bira kā zirņi gar priedes sāniem uz leju. Raudādama tā lūdza Dievu, lai šās neatstājot bešā, bet dodot kaut kādas adatas. Dievs to paklausīja. Priede dabūja asas adatas, skujas. Citi gan par to smējās, bet ko priede par to bēdāja: tai labas bija ir skujas.

Taču pirmējos laikus atminoties, tai vēl dažureiz izspiežas asaru lāses, sveķu piles.