Joku asorti jeb veselīga smieklu deva jautrākai dienai (06.09.2020)9

Bezdelīga, sikspārnis un ērkšķis

Dadzis ar sikspārni sataisījuši kuģi un sūtījuši to ar drēbēm uz svešām zemēm. Kuģis jūrā noslīcis. Ar to žēlumu dadzis ķeroties arvien pie drēbēm, arī sikspārnis, kur nakti redzot ko baltu, tur tūliņ klāt, it kā savas drēbes meklēdams.

***

Skudre un sisenis

Skudre strādāsi visu vasaru, taisīsi savu māju un krāsi ziemai pārtiku. Sisenis tikai lēkāš, dziedāš un priecājies. Rudenī uznācis auksts laiks un siseņam nebīš ne mājas, kur sasildīties, ne barības ko ēst. Badā novārdzis, viņš aizgāš pie skudres palīdzību lūgties.

Skudre prasīsi: “Ko tu par vasaru darīji?” Sisenis atbildēš: “Dziedāju un lēkāju.” Skudre sacīsi: “Kad tu nestrādāji, tad tev būs jāmirst badā!”

Tā nu laiskajam siseņam bīš no aukstuma un bada jānobeidzas.

Bezdelīga, sikspārnis un ērkšķis

Reiz bezdelīga, sikspārnis un ērkšķis nodomājuši lādēt kuģi ar zeltu un sutīt to pār jūru. Bezdelīgai pašai bijis zelta diezgan, bet ērkšķim un sikspārnim nebijis, tādēļ abi pēdējie aizņēmušies no citiem. Kuģis ticis nosutīts uz jūru, bet te tas ceļā noslīcis.

Tagad naudas aizdevēji gājuši un prasījuši ērkšķim un sikspārnim, lai tie atdotu aizdoto zeltu. Sikspāmis, manīdams naudas aizdevējus nākam, paslēpies, bet ērkšķim, nabadziņam, tie ņēmuši un apķīlājuši mantu, atņemdami pat drēbes. Tāpēc vēl tagad sikspārnis nedrīkstot dienu rādīties, bet no naudas aizdevējiem slēpdamies, tikai pa naktīm lienot no savas alas laukā.

Ērkšķis turpretī plēšot garām gājējiem cilvēkiem savas drēbes, bet bezdelīga skrienot pa ūdens virsu, gaidīdama vēl tagad savu zeltu no ūdens nākam.

Sikspārnis zvēru un putnu kaŗā

Agrākos laikos zvēri un putni veduši lielu kaŗu, kurš vilcies ļoti ilgi, kādēļ arī dažreiz uzvārējuši putni, dažreiz atkal zvēri. Sikspārnis, gribēdams izlikties par lielu varoni, skraidījis no vienas pulkas pie otras.

Kuŗā dienā putni uzvārējuši, tai dienā tas piedalījies pie putniem, un kurā dienā zvēri uzvārējuši, tai dienā pie zvēriem. Pēdīgi, kad karš beidzies, tad sikspārni ne katra pulka nav uzņēmusi pie sevis, viņa nepastāvības un lielības dēļ.

Tā tad arī vēl tagad viņš nedrīkst dienā rādīties, nei arī nakti droši sev barību meklēt. Dienā to uzvaktējot zvēri un naktī plēsīgi putni.

***

Gailis un varde

Varde, satikusi no rīta gaili, dod tam labu rītu: “Labrīt! augstu dziedātājs.” Gailis atbild: “Labrīt, labrīt! augstu lēkātāja.” Varde it priecīga iesaucās: “Redz, prot arī otram godu dot.”

Vēzis un žurkas

Žurka aizgāja upē mazgāties, bet vēzis ierāva viņu dzelmē. Tad žurka teica: “Laid mani vaļā un nāc labāk līdz uz manām mājām!”

Vēzis gāja arī līdz. Aizgāja žurkas mājā, sanāca pulka žurku vēzi skatīties. Bet šī žurka sacīja: “Vēzi vajaga notiesāt tā, kā viņš visu mūžu ačgārni staigā!” Un nu žurkas sadabūja melnu šņorīti, iesēja vēzim astē un vilka ačgārni uz upi atpakaļ.

Vilka, vilka, krasta malā šņorīte pārtrūka un vēzis nomocīts, apreibis ačgārni iekrita upē atpakaļ. Un, lūk, vēl šo baltu dienu vēzim ļipā ir melnais šņores galiņš un ačgārni lai viņš vēl rāpo.

Vārna ar vēzi

Vuorna, staiguodama pa azarmali, atroda vēzi. Prīcīga, ka byus lobs kimūss, saķēra tū un nesja uz perekli. Vēzis radzādams, ka nuove tyvojas, suoka pruotuot, kai nū tuos atsapestēt. Te jis suoka vuornu slavēt, un sūlejuos sašyut tai jaunu skaistu un syltu apģērbu, juo šis asūt lobs skraucis [jeb kraucis no poļu un baltkrievu “kraviec” skroderis].

Lai tik palaižūt šū azarā zirkles patacynuot. Vuornai tei runa patyka. Jei palaidja vēzi un tys uotri īruopuoja yudinī. Nu tines vēzis teicja: “Sauc sova skrauča!”

Vuorna dūmuoja, ka viņai jāsauc vēža, viņa suoka liduot viers yudiņa un klīgt: “Skrauc, skrauc!” Bet vēzis naatsaucja. I šūdīn vuorna, skrīdama par yudini, klīdz: “Skrauc, skrauc!” bet skraucis kai naīt, tai naīt svuorku šyutu.

Ezis ar zaķi

Ezis un zaķis salīguši sava starpā, ka tas, kas ātrāki noskries līdz norunātai vietai, dabūs no uzvarētā viņa spalvu. Ezis, apzinādamies savu nespēcību tanī ziņā, apņēmies zaķi pievilt. Viņš nostādījis jau agrāk norunātā vietā savu mātīti.

Kad zaķis noskrējis norunātā vietā, tad eža sieva tur jau bijusi priekšā – tā teikusi, ka esot ilgi jau gaidījusi – un izrāvusi zaķim viņa spalvu un ar to izgreznojusi savu un sava vīra vēderu.

***

Vēzis ar lapsu

Lapsa izsmējusi vēzi, ka tas nemaz nemākot skriet, atpakaļis vien velkoties. Vēzis sacījis, lai šī nemaz nelieloties, šis vēl šo varēšot noskriet. Lapsa tūlin gatava derēt un vēzis arī derības pieņem.

Abi skrējēji nu nostājas līdzās un norunā mērķi, līdz kuram abiem jāskrien. Lapsa šaujas kā bulta uz priekšu, bet vēzis jau pie laika pamanījies ar savām spīlēm ieķerties lapsas kuplajā astē. Mērķi sasniegusi, lapsa ātri sviežas apkārt skatīties, kad nu vēzis nāks.

Bet vēzis jau sauc aiz muguras: “Es jau sen tevi gaidu. Kur tu tik ilgi kavējies?” Tā nu izrādījies, ka vēzis noskrējis lapsu.

Ezis ar lapsu

Vīnu reizi lopsa staiguoja pa mežu barības maklātu, un staigodama izguoja uz desmit verstu garu gruovi. Tur jei sateik ezi un sveicyna: “Vasals, kum!” Ezis atbild: “Vasala, vasala, kumiņ!” Lopsa prosa jam smīdamīs: “Kum, vai gribi īt ar mani skrītūs?” Ezis atbild: “Varu īt skrītūs, kod cik tuoli.” Lopsa prosa: “A iz kuo mēs sadareisim?” Ezis soka: “Man, kumiņ, kod iz kuo!”

Lopsa soka: “Sadareisim uz bārnu! Juo es apskrīšu tevi, tod tu man dūsi sovus bārnus; juo tu apskrīsi mani, tod es dūšu tev sovus bārnus.” Ezis ir ar mīru, nu īt abi skrītūs pa gruovi desmit verstu tuolumā, un obēji nustuoj vīnuodā attuolumā. Lopsa prosa: “Kumiņ, vai jau sazataisējīs?”

Ezis atbild: “Pagaidi vēl drusku!” Lopsa ari gaida, bet par tū laiku ezis īzapynās lopsai astē un soka: “Jau gan!” Lopsa kai dūd skrītīs pa gruovi, dyuņa vīn grīžās pa gaisu. Skrīn, skrīn – nūskrīn da gruova gola, un kai svīžas atpakaļ, tai ezis izskrīn nu astes un sauc: “O, kumiņ, es jau sen tevi gaidu.” Lopsa padumuoja – nikuo dareit – kluot viņš ir. Jei prosa, lai ezis vēl reizi īt atpakaļ skrītūs. Ezis ir ar mīru un īzatynās ūtru reizi lopsai astē. Lopsa skrīn atpakaļ un nūskrīn da gola. Kai jei svīžas atpakaļ, ezis otkon izskrīn nu astes un sauc: “Kumiņ, es jau sen tevi gaidu.” Lopsai daguoja atdūt sovi bārni ežam. Gudram i gudra nalaime.

Gliemēzis ar lapsu

Lapsas kūmiņš kādudien bija ieradies ūdens malā savas slāpes dzisināt. Te viņš ieraudzīja gliemēzi. Tam nu viņš, apzinādamies savus spēkus, piesolīja līgumu: kurš no abiem pirmais noskrietu līdz pilsētai.

“Līkop!” gliemezis iesaucās piekrizdams, un taisījās bez kavēšanās uz ceļa, gan drusku lēni, bet tomēr tik ātri, cik tas tam bija iespējams. Lapsa turpretim nolikās pie zemes, lai nogaidītu vakaru, un tā iesnaudās. Šo atgadījumu gliemēzis izlietoja savā labā un ielīda slepeni viņas kuplajā astē.

Pret vakaru lapsa devās ceļā un brīnījās, ka viņa gliemēzi nekur uz ceļa nesastapa. Beidzot viņš domāja, ka tas būs sev taisnāku ceļu izraudzījis. Bet kad tā nonāca pie pilsētas vārtiem un no gliemēža vēl arvien nebija ne vēsts, viņa lepni apgriezās un nicinādama sauca: “Gliemēzi, vai drīz nāksi?” “Esmu jau šeit!” lapsa dzirdēja sev aiz muguras.

Gliemēzis bija nemanot no astes izlīdis, un nu nāca jau no pilsētas puses lapsai pretim. Tā nu augstprātīgai lapsai bija jāatzīstas, ka derību pazaudējusi.