Joku asorti jeb veselīga smieklu deva jautrākai dienai (05.09.2020)7

Muša

Mušai senāk bija ar spalvām apaugusi āda. Bet lācis viņu senāk reiz aizvedis uz pirti, noplaucējis tur un novilcis visu ādu. No tā laika mušas laižās plikas apkārt.

***

Odi un zirgs

Odi satiek vilku, kurš pašu laiku iet uz zirgu, un prasa: “Kurp tad tu nu, kuplasti, iesi, tā noglaudies un aizslēpies?” “Iešu uz ganībām, tur no zirga sev sataisīt brangu pusdienu. Es viņu nokodīšu un labi sabaŗošos.”

Odi brīnodamies saka: “Ko, vai tu viens pats gribi uzvārēt zirgu? Tas jau ne mūžam nav tiesa! Mēs reiz pieci tūkstoši saķērāmies ap vienu un tad tik knapi gar zemi nogāzām un pie tam viņš pusi no mums nospieda. Tevi jau viņš nosistu uz reizi, kad tu viens pats ietu.” Vilks, to dzirdējis, pārdomāja visu labi, atstāja zirgu un gāja labāki citur savu laimi meklēt.

Bites

Vasarā, kad bites laiž bēmus, varot vakaros pie tropa dzirdēt, kā abi bišu tēvi runājoties. Jaunās saimes tēvs mīļā un smalkā balsī lūdzoties: “Tētīt, tētīt, tētīt!” Vecās saimes tēvs atbildot rupākā balsī: “Prom, prom, proml”

***

Circenis pieviļ peli

Pele uzskrējusi krāsns augšā un prasījusi circenim: “Vai kaprālis māja?” “Nē, aizgāja kāzās!” Pele tūliņ izlec plānvidū un dzīvo bez bēdām dziedādama, lēkdama. Te kaķis – kaprālis – kur gadījies, kur ne? – krapt! pelei mugurā. “Lai tava dvēsele manās asinīs noslīktu!” pele dusmās iesaucas un tad izdziest kaķa zobos.

Zaltis

Vienam zemniekam bijis mājās zaltis, atnācis pie viņa kāds zaldāts sērst, ieraudzījis zalti un gribējis to nosist. Mājas saimnieks tam uzsaucis: “Lai Dievs pasarga! To tu nedari! Citādi man nobeigsies visi zirgi, govis, aitas, cūkas!” Zaltim bijušas olas uz plaukta, un zaldats tās paņemis un noslēpis, gribēdams redzēt, kas tad notiks.

Zaltis, redzēdams, ka olu vairs nav, briesmīgi saskaities, sācis šņākt un šķiest savu ģifti uz visām pusēm, tad uzlīdis uz krāsns un ielaidis ģifti arī ēdiena podiņos. Tad zaldāts atkal paņemis zalša olas un nolicis vecā vietā. Zaltis, aizgājis no krāsns atpakaļ, driz vien atkal ieraudzījis savas olas, tūliņ, apmierinājies, līdis pie ēdiena podiņiem, sitis tiem ar asti, griezies ap tiem apkārt un tikmēr grūstījis, kamēr izlējis saģiftēto ēdienu. Tad tik viņš apmierinājies un atgriezies atkal pie savām olām.

Čūska

Pļavās pie Goļaniem reiz dzīvoja lielas čūskas, resnas un garas kā desas. Reiz, kad vajadzēja sienu pļaut, puiši bija sabijušies un sāka ruāt, Ja atrastos tāds drošinieks, kas tās čūskas iznīcinātu, tad viņi tam labi samaksātu.

Atnāca nu arī tāds cilvēks, kas apsolījās visas viņas līdz pēdējai iznīcināt. Viņš lika izrakt grāvi, grāvī salikt sausus zarus, škērsām pārlikt vienu baļķi, un tad lika aizdedzināt zarus, bet pats uzstājās uz baļķa un svilpoja. Tad sāka gāzties uz viņu visādi tārpi, bet nevarēja viņu aizsniegt, jo viņš stāvēja uz baļķa kā uz tilta. Tā viņi visi iegāzās grāvī un sadega.

Beidzot atlīda arī čūsku karalis un lūdza viņam: “Laid mani!” Viņš atbildēja: “Nelaidīšu, jo esmu apsolījis iznīcināt jūs visus līdz pašam pēdējam.” Karalis sacīja: “Labi, es iešu bojā, bet nobeigsies arī tu.” Kā nu viņš sita ar asti, tā pārlauza baļķi, un tas cilvēks kopā ar čūsku karali iekrita grāvī un sadega līdz ar visām čūskām.

Ļauns krupis

Vienai meitai upē mazgājoties uzlēca krupis uz krūtim un tā piesūcās klāt, ka nekā vairs viņu nevarēja noraut. Ar pakaļas kājām viņš tā bija iespiedies miesā it kā zemē, tā ka tikai viņa galvu varēja redzēt un neviens dakteris nevarēja viņas izārstēt.

Tad kāds zaldāts deva padomu, lai noliekot zemē vienu gabalu zaļas vadmalas, tur lai uzliekot bļodu ar ūdeni un spoguli, bet meitai lika nostāties tā, ka lai krupis varētu redzēt sevi spogulī. Krupis, ieraudzīdams sevi spogulī, domāja, ka tas ir cits krupis, nolēca nost un ielēca ūdenī. Tā nu šo noķēruši un meita palikusi vesela.

Labvēlīgs krupis

Reiz gājušas divas meitas pa lauku. Kādā vietā tās ieraudzījušas krupi, kurš bijis ievainots un nevarējis paiet. “To draņķi vajag nosist” pirmā meita sacījusi: “tāds nevienam pasaulē laba nedara” Viņa gājusi pie krupja un gribējusi to ar grābekli nosist. Bet otra meita nav atļāvusi. Tā paņēmusi krupi rokā un aiznesusi pie ūdens.

Tur viņš sācis runāt: “Manai meitai rīt būs kāzas, tad tu atnāc ciemā.” “Ja, bet kur tad lai es tevi atrodu?” meita prasījusi. “Nu atnāc tik vakarā, dārzā pie lielā akmeņa, tur es būšu.”

Meita paklausījusi un otrā vakarā aizgājusi pie akmeņa. Tur viņa satikusi krupi un gājusi tam līdz alā. Alā bijis grezni ierīkots, ticis ēsts un dzerts, kā jau kāzās. Arī meita uzaicināta mieloties, ko tā arī darījusi. “Noņem tam grāpim vāku”, krupis pavēlējis savai meitai, kad visi bijuši pilnā ēšanā: .”citādi par daudz savārīsies.” Meita paēdusi, un krupis to izlaidis ārā. Kad tā pārgājusi mājā, atradusi savu biedreni – otru meitu – aklu.

Vardes novēlējums

Rudeni, jau sniegam nākot, gadījies zemniekam uz lauka atrast pusnosalušu vardi. Nabaga vardīte gauži lūdzās, lai zemnieks to glābtu no aukstuma nāves un aiznestu savā mājā. Papriekšu zemnieks gan ne par ko negribēja klausīties, bet pēcāk, kad varde apsolījās viņam par to dārgi atmaksāt, zemnieks arī paklausīja. Viņš to rupīgi aiznesa mājā un ielika kaktā samazgu baļļā. Tur nu varde sabija visu ziemu.

Kad jau pavasars atnāca un visi citi kustoņi un tārpi ar pavasara sauli tika modināti, tad arī zemnieks piegāja pie ūdens baļļas un sacīja, ka vardei esot jāiet laukā, lai nu tikai dodot solīto atmaksu.

Te nu varde pacēlās uz pakaļas kājām un sacīja: “Līka liepa, taisns lūks, vīzīte kā kurpīte.” Ar to varde novēlējusi, lai no lie-pām varētu plēst lūkus un taisīt vīzes. Zemnieks vardei pateicās par tādu vēlēšanu un izlaida to pie citām māsām. Varde pielūgusi Dievu, un Dievs nu arī devis liepai stipru un mīkstu lūku, kādu var plēst arī no līka koka. No tā laika tad nu arī ļaudis sākuši plēst lūkus un darīt vīzes.

Zelta zivtiņa un zaļā varde

Vienā ezerā dzīvoja dzelmes ķēniņš, kuram bija ļoti skaista meita, kas reiz piepēži pazuda. Ķēniņš domājis, ka viņa būšot mežā apmaldījusies, bet cielaviņa viņam izstāstījusi, ka tur viņa nāras neesot. Ķēniņš nu gribējis izsūtīt savas zivis, lai izmeklē visus ūdeņus, bet no krasta viņš dzirdējis vienu balsi saucam: “Pagaidi, pagaidi, nesteidzies tik ātri, gan jau iztiksim!”

Runātājs bija kurmis, un ķēniņš tam uzsauca it kā sadusmojies: “Ko tu gribi?” Kurmis stāstīja: “Tava meita ir aiz deviņiem kalniem apakšzemes pie rūķu ķēniņa.” Šo dzirdot, dzelmes ķēniņš tapa bēdīgs, jo rūķu ķēniņš bija viņa ienaidnieks, kas nu gribēja ar varu viņa meitu par sievu dabūt. Dzelmes ķēniņš griezās atkal pie savām zivīm un vaicāja, kas gribētu viņa meitu glābt? Neviena zivs neuzdrošinājās to darīt, tikai beidzot pieteicās viena maza zivtiņa.

Ķēniņš bija arī ar mieru, lai viņa iet. Tai pašā laikā nāra atradās rūķu ķēniņa pilī un bija ļoti nelaimīga. Viņa apmierinājās tikai tad, kad viens rūķu pareģis apsolīja, ka viņa drīzi tikšot mājā. Nu sāka taisīties uz kāzām un gribēja tīrīt un mazgāt rūķa pili, bet apakšzemes rūķiem jau nebija ūdens. Tai pašā laikā atpeldēja dzelmes ķēniņa zivtiņa ar ūdeni un rūķu ķēniņš to arī ielaida savā pilī. Nāra, ieraudzījusi ūdeni, metās tur tūlin iekšā un aizbēga pie sava tēva.

Arī pareģim viņa uzmeta zivs apģērbu un tas peldēja viņai līdz ar dzelmes zivtiņu pakaļ. Rūķu ķēniņš gan vēl svieda smagus zelta putekļus zivtiņai pakaļ, lai aizkavētu un noķertu, bet tas viņam neizdevās. No tā laika mazai zivtiņai, kura dzīvo arī dīķos, ir zelta zvīņas. Bet pareģis, nonācis virspasaulē, nometa zivs apģērbu, pārvērtās par zaļo vardi un zīlē tagad laiku.