(turpinājums)
” Tas nav nekas!” otra meita atteikusi, “bet es palikšu par skaistu bumbieri ar bumbieriem galā; tos viņi tīkos ēst un paliks.`’ ”
Tas nav nekas!” trešā meita atteikusi, “bet es palikšu par zāļainu pļavu un uzsūtīšu tiem saldu miegu. Tad viņi palaidīs zirgus ganīties, bet paši apgulsies un paliks.”
Stiprais, to padzirdējis, ātri paķēris gredzenu, izlīdis pa atslēgas caurumu, pārvērties par cilvēku, lēcis zelta zirgam mugurā, un ko vien mācējis, ar zelta suni un ar zelta gaili pūtis biedriem pakaļ.
Pieskrējis klāt un neteicis ne vārda. Jājuši, jājuši – ja, uz vienu reizi gadīsies balts krogs priekšā. Biedri tūliņ kā sadzelti – iet tik iekšā un iekšā; bet Stiprais nelaiž ne par ko. Pajāj atkal – sāk tā dedzināt, tā dedzināt karsta saule – jādomā, vai izceps! Un tik dzidra, dzestra upīte turpat kā pasūtīta. Ko tad nu? – Tas biedriem Dievā dots – tūlin dzert; bet Stiprais neļauj ne par ko. Pajāj atkal, Stiprais liek apskatīties, vai ir vēl upīte. Paskatās, – nav un dzert arī vairs negribas. Bet nu gadās bumbiere ar skaistiem bumbieŗiem. Šiem atkal kārums tos ēst; bet Stiprais nejauj. Pajāj atkal – gadās pļava, ka zied vien no ābula. un šiem tāds salds miegs, ka nevar ne zirgā vairs nosēdēt. Bet Stiprais skubina ar varu: “Te gulēt ne, jāsim tālāk!”
Aizjāj pie krusta ceļa, šiem miegs nezin, kur palicis, kur ne. Bet te pie krusta ceļa Stiprais šķīrās no biedriem, sacīdams: “Ņemiet katrs savu zirgu, suni un gaili un jājiet tagad, kur paši gribat, es arī jāšu savu ceļu.”
Labi. Un tad Stiprais pārjājis pie ķēniņa ar zelta zirgu, zelta suni, zelta gaili un dabūjis ķēniņa meitu par sievu.
Piezīme : Nogalniekos teikts, ka kāds tēva dēls esot atradis tādu avotu, kur uguns degusi, bet nekas nesadedzis : tur vārījušās stipruma zāles un pašu avotu saukuši par “stiprības avotu”. Dēls stiprības avota zāles 3 malkus nodzēries un palicis vareni stiprs. Gājis pasaulē un saticis Ozolustādītāju un Kalnuvēlēju. Cits viss līdzīgs citiem variantiem.
Pupa, salms un ogle
Reiz pupa, salms un ogle nosprieduši reizot pa pasauli. Ceļodami tie nonākuši pie upītes. Bet kā nu tikt pāri?
Salms tūlīt atradis padomu un, pārguldamies pāri pār upi, teicis, lai nu ogle ejot pāri. Ogle arī gājusi, bet tikko uzkāpusi uz salma, tā salms sācis degt un pārlūzis uz pusēm. Ogle iekritusi ūdenī un nočaukstējusi vien.
Pupa, krastmalā stāvēdama, tā smējusies, ka aiz lieliem smiekliem pārplīsis viens gals. Par laimi tuvumā jau bijis redzams skroderis nākam. Pupa nu lūgusi, lai šo sašūtu. Bet tā kā skroderam citāda diega līdz nebijis, kā tikai melns, tad šis arī ar to pupas pušumu sašuvis. No tā laika pupai vienā galā melna strīpiņa.
