Joku asorti jeb veselīga smieklu deva jautrākai dienai (21.06.2020)7

Pēc japāņu kara kādā mazpilsētas viesnīcā apmeties atvaļināts ģenerālis. Tas teicies karā ievainots, kaut citādi izturējies kā jebkurš cilvēks, tikai tā pastīvi gājis. Šim ģenerālim bijusi noņemta viena kāja un viena roka, katra savā pusē, un to vietā pielikti mākslīgi locekli, kas nezinātājam izlikušies kā dabīgi. Vakarā, gulēt ejot, ģenerālis pasaucis viesnīcas sulaini, lai palīdzot viņam izģērbties. Kad apģērbs bijis novilkts, ģenerālis iegūlies gultā un pavēlējis sulainim, lai atsprādzē viņam no pleca kreiso roku. Sulainis bailīgi un visai nemākulīgi to beidzot arī izdarījis. Tad ģenerālis licis nosprādzēt arī labo kāju. Sulainis jau gluži uztraucies, kas tas par cilvēku, vai tik te nav kāda burvība? Ģenerālis to redzējis un gribējis sulaini tiešām izjokot, teikdams: „Tā, nolieci kāju arī tur uz krēsla, un tagad nāc noskrūvē man galvu!" Sulainis, to dzirdēdams, tā sabijies, ka izskrējis no istabas bļaudams, lai nākot izdzīt velnu, jo, kurš cilvēks gan varot noņemt nevien rokas un kājas, bet arī galvu!

Viens ķēniņš dikti mīlēja bites un viņa sieva atkal dikti mīlēja cāļus. Ķēniņš lielījās: „Man bišu vairāk, nekā tev cāļu!" viņa sieva atkal tiepās: „Lai tev bišu, cik tev bišu, bet man cāļu būs vairāk!" Un nu viņa lika citu uz cita perēt. Savi divsimts cāli droši bija saperināti jau; te vienu dienu cālēni iekūlušies bišu dārzā un kas ir? bites sāk tikai šos dzelt. Un nu sadzeltie cālēni bira kā krusa: viens augšpēdu, otrs augšpēdu. Bet, ja mēs gribam īsti zināt, cik no divsimti cālēniem vēl atlikuši, paglābušies, tad nāciet līdz iesim skaitīt!

***

Kāds nerrs saplēsis ķēniņa skaistāko vāzi. Nu ķēniņš noņēmies nerru sodīt, un sacījis, ka piedošot tikai tad, ja nerrs pats kaut kā izlavīšoties. Nerrs sācis lūgt, lai ļaujot viņam izteikt kādu vēlēšanos un lai to izpildot. Ķēniņš apsolījis. Nerrs velējies, lai izdur acis tam, kas redzējis, ka viņš vazi saplēsis. Ķēniņš tūliņ teicis: „Es neredzēju!" Ķēniņiene ari. Un ta visi, viens pec otra teikuši; „Es neredzēju!" Nerrs mierīgi atbildējis: „Es vazi neesmu piesis!" „Ka ta nē?" ķēniņš brīnījies. „Kas redzēja?" prasījis nerrs.

Pats krievu ķeizars arī bijis klāt. Izēdušies pa mājām, izpriecājušies un tad izbraukuši medīt. Bet krievu ķeizars pagājis no citiem tā iesāņus un nomaldījies nost. Mežs bijis liels. Viņš tajā bijis tikai pirmo reizi un nezinājis, kur lai nu iziet. Visi jau tā bijuši norunājuši, ka tikos un tikos atkal sapulcēsies uz viena laukuma, lai redz, vai visi ir kopā. Jā, pienāk noteiktā stunda, visi citi ir, bet paša ķeizara nav. Nu visi prāto un gudro, kur tikai viņš varējis palikt. Viens saka, ka tur, otrs atkal, ka tur un gaida, vai tad nu neieradīsies arī vēl. Bet neierodas un neierodas ... Ķeizars gājis, gājis pa mežu, līdz sastapis ganu. Viņš gājis tam klāt un uzprasījis, vai viņš to nevarētu izvest uz tādu un tādu laukumu, kur tie meža kungi ir sapulcējušies. Zēns atteicis, ka viņš to varot gan izdarīt, lai tikai nākot viņam līdzi. Ķeizars zēnam ieprasījies, kādu maksu tad viņš par to gribēs? Zēns atbildējis, ka viņš jau nu nekādu citu maksu negrib, bet tikai redzēt ķeizaru. Ķeizars atteicis, ka to viņš tam katrā ziņā parādīšot. Un tā viņi runādami gājuši. Kad viņi uzgājuši uz laukuma, tad visi citi kungi pamanījuši un tūlīt norāvuši savas cepures. Ķeizars nu teicis zēnam tā, lai viņš labi apskatās un tad lai mēģina pats noteikt, kurš tad nu varētu būt tas ķeizars. Zēns paskatījies uz ķeizaru, paskatījies uz citiem un tad teicis: „Viens no mums diviem jau nu tas ķeizars ir, vai nu jūs, vai es!" Ķeizars prasījis viņam, no kam tad viņš tā var spriest, kamdēļ viņš tā domā? Zēns atbildējis: viņš spriežot no tam, ka viņiem diviem vien tikai esot cepures galvā, citi visi stāvot ar plikām galvām. Visi kungi tikai pasmējušies. Zēnu labi apdāvinājuši un teikuši, ka nu viņš var atkal iet. Nu zēnam bijis naudas vai cik.

Pēteris Lielais, kas mīlējis vairāk jūru nekā sauszemi, uz Saārdāmu un atpakaļ braucis pa jūrmalas ceļu. Salacas jūrmalā par šo Pētera Lielā ceļojumu tautā vēl uzglabājies šāds nostāsts: Varenais ķeizars ceļojis milzīgā kulbā, kas bijusi prāvas pirts lielumā. Kulbu vilkuši divpadsmit labākie pasta zirgi. Kad ķeizars, no Liepupes braukdams, piebraucis pie Kirbišu pasta mājas, to sagaidījuši visi novada lielkungi un augstmani. Kamēr zirgus pārjūguši, muižnieki ķeizaru uzaicinājuši pasta namā, kur bijis klāts bagāts pusdienas galds. Kungi ķeizaru uzaicinājuši pusdienā. Pēteris tūliņ sēdies pie galda un ķēries pie zoss. Lai rādītu muižniekiem, ka ārzemēs tas nav mācījies vien kuģu būvēšanu, bet arī smalku uzvešanos, Pēteris pavēlējis sulainim atnest Holandes ķēniņa viņam dāvināto sudraba nazi un dakšiņas. Nazis bijis maza braukula lielumā, bet dakšiņas reņģu iesma garumā ar trim zariem, labas gripeles resnumā. Pēteris pievilcis sev priekšā bļodu ar veselu ceptu zosi un ar neaso dakšiņu un lielo nazi sācis cepeti badīt; dakšiņas trulie zari saliekušies, bet zoss mugurkaulu nav varējis salauzt. Pēteris krieviski nolamājies un Holandes ķēniņa dāvinātos daiktus dusmās iesviedis kaktā. Pēc tam zoss cepeti sagrābis savās spēcīgās rokās, to saberzis drumslu drumslās un apēdis ar visiem sīkiem kauliņiem. Uzkodām augstais ciemiņš noēdis vēl vienu ceptu pīli, dravu medus un aizbraucis, kā piemiņu Kirbišu lielkungam atstājis Holandes ķēniņa krievu ķeizaram dāvināto sudraba nazi un dakšiņas. Šī piemiņa glabājās Ķirbišu muižas īpašnieka mantu glabātuvē. Kura rokās vēlāk nonākuši šie vēsturiskie daikti, nav zināms. Veco pasta eku kur Pēteris Lielais mielojies noplēsa.

Pēteris Lielais prasījis kādam vecītim, kādēļ viņa mati esot balti, bet bārda melna? Vecītis atbildējis: „Tāpēc, ka mati par divdesmit gadiem vecāki par bārdu. Bārda sāk augt tik no 20 gadiem!" Pēterim atbilde patīk. Viņš piesaka vecītim, ka viņš šo gudrību nevienam vairs nedrīkst teikt, kamēr nebūšot Pēteri divi simts reizes redzējis. Vienās godībās Pēteris saaicinājis visus savus virsniekus un apakšvirsniekus, un licis priekšā atbildēt uz jautājumu, kādēļ mati balti, bet bārda melna. Neviens nav varējis atbildēt. Pēc viesībām Pēteris devis katram virsniekam laiku, ko apbraukāt pilsētu, lai varētu dabūt atbildi. Visi atgriezušies bēdīgi, jo neviens nekā nebija dabūjis zināt. Kāds no virsniekiem bija dzirdējis par to gudro vecīti un aizbraucis pie viņa. Vecītis bijis ar mieru atbildēt, tik lai atnesot viņam divi simts sudraba rublus, pa rubļa gabaliem, uz kuriem esot Pētera Lielā galva. Virsnieks atnesis naudu, dabūjis atbildi un priecīgs devies mājās. Pēteris dikti sadusmojies un licis vecīti atvest pie sevis. Vecītis teicis, ka esot viņu divi simts reizes redzējis un parādījis 200 sudraba rubļus. Pēteris pabrīnījies par šo gudrību. Tas saaicinājis atkal visus savus apakšniekus uz mielastu. Veci viņš nosēdinājis sev kreisā pusē. Ēdot Pēteris uzsitis sev otrā pusē sēdošam virsniekam uz kreisā pleca, licis sist nākošam pa kreiso plecu —un tā uz priekšu. Pienākusi vecīša reize sist Pēterim pa plecu. Viņš neuzdrošinājies valdniekam sist, bet tai vietā viņam šā jautājis: „Ja kāds ceļotājs būtu izbraucis uz tādas vietas, kur ceļi iet uz četrām pusēna kas viņam būtu jādara? Pēteris atteicis, ka tad, droši vien, esot jābrauc atpakaļ. Tūlīt vecītis uzsit sev blakus sēdošam virsniekam uz labā pleca un sitieni turpinās līdz Pētera labam plecam. Pēteris vecīti bagātīgi apdāvinājis par gudrību un atlaidis mājās.

Kādreiz trīs vācieši iebraukuši Krievijā. Viņi nemācējuši neviena vārda krieviski. Viņiem gadījies iet caur vienu sādžu, kur uz ceļa rotaļājušies vairāk puikas. leraudzījuši vāciešus, viņi sākuši tos apmētāt akmeņiem, saukdami: „Tri puzati ņemca, tri puzati ņemca." Vācieši, neka ļauna nedomādami, paturējuši šos vārdus prātā, jo kas var zināt varbūt kādreiz ir vajadzīgi. Tad viņi nonākuši uz tirgus laukuma, kur pašlaik sākuši ļaudis drūzmēties, gribēdami iepirkties. Viņi gājuši garām kādam sviesta tirgotājam un dzirdējuši, ka pārdevējs prasījis pircējam, par cik mārciņām šis to naudu maksājot? Pircējs atbildējis: „Za dva funta masla." Tad pārdevējs, naudu izskaitījis un pārliecinājies, ka ir pareizi, teicis: „Soveršenno verno!" To visu dzirdējuši vācieši un atkal paturējuši šos teikumus prātā. Nu viņi jau mācējuši trīs krievu teikumus un varējuši droši doties tālāk. Drīz viņi nonākuši lielā mežā, kur ceļmalā gulējis nosists cilvēks. Tā kā Vācijā šāds gadījums ir reta lieta, tad viņi ņēmuši šo labi aplūkot. Viņiem tā skatoties un brīnoties, pienākuši policisti un jautājuši: „Kas šo cilvēku nositis?" Vācieši to nesapratuši un domājuši: nu jāsaka pirmais teikums: „Tri puzati ņemca." Tad policisti jautājuši talak: „Par ko jus šo cilvēku nositāt?" Vācieši atkal domājuši: nu jālieto otrs teikums un atbildējuši: „Za dva funta masla." Beidzot policisti redzēdami, ka viņi nesaprot, teikuši, ka viņi jāved uz cietumu. Tad vācieši domājuši, ka nu varbūt noderēs trešais un beidzamais teikums, lai tad notiek, kas notikdams, un sacījuši: „Soveršenno verno!"

Leitis iebraucis Rīgā un aizgājis uz tirgu ziepes pirkt. leraugot dzelteno sieru, leitis tam uzspļāvis virsū un teicis: „Kas tā, velis, par zieps, ka neputo!" „Tā jau ķēze, ķēze!" —i kāds vācietis pamācījis. Leitis tik atmetis ar roku: „Lai Dieva rokā, man mājā sievai un bērniem diezgan ķezas, vēl vedīšu ķezu mājās!"

***

Leitis aizvedis uz pilsētu linus pārdot. Tirgotājs tāda bijusi paraža barojis leiti ar kāpostiem, bet arī krietni piešmaucis cenas ziņā. Leitis, mājā atbraucis, mierinājis mājniekus: „Lai nu viņš mani šmauca ar tiem liniem, bet es viņu ar kāpostiem: pa div' lūžkas blakām, pa div' lūžkas blakām, tad tik maizi kodu klāt."

Reiz igaunis vedis uz tirgu linus. Tā kā tālu bijis jābrauc, tad viņš paņēmis ceļā līdzi maizi ar galu. Kamēr pats krogū sildījies, tikmēr kaķis galu no vezuma apēdis. Ceļā igaunis kaķa nedarbus pamanījis un nolēmis nākošā reizē kaķi nosist. Aizbraucis līdz otram krogum, viņš pie durvīm atkal ieraudzījis kādu kaki. Tas saķēris kaķi aiz astes un sācis sist. To pamanījis krodzinieks un prasījis, kāpēc šis sitot viņa kaķi? Igaunis mierīgi atbildējis: „Man viņā krogū runcis izēda galu. Tā kā es viņu nedabūju nopērt, tāpēc es atmaksāju šitam. Šis runcis vai tas runcis, tas ir viena alga. Kaķis paliek kaķis!""

***

Teiz trīs krievi sarunājās iejaukt maizi, viņi paņēma miltu maisu, aiznesa to uz upes malu, apsēdās uz krasta pie upes un atraisīja maisu. Divi bēra miltus ūdenī un trešais maisīja ūdeni, lai milti nesaiet klučkās. Trīs krievi strādājuši nosvīduši, sajaukuši visus miltus ūdenī, viņi gribēja sākt ēst, bet drusku nogaidīja, atpūtās. Kamēr viņi sēdēja, milti sagrima upes dibenā. Ko nu darīt? Nosprieda visi trīs izdzert ūdeni no upes. Sāka dzert dzer, dzer, bet upes izdzert nevar. Tad viens saka: „Paga, es laidīšos dibenā." Un viņš ielaidās upes dibena, palikušie uz krasta kliedz: viens pats visas maizes, atstāj mums ar drusku." Nesagaidījuši atpakaļ nogrimušā drauga, laižas otrs ūdenī maizes ēst. Paliek nu uz krasta tikai viens: „Neapēdiet divējos visas maizes, atstājiet man ar drusku!" Kliedz trešais, bet no upes nekādas atbildes nav. Laižas ir trešais ūdenī maizes ēst Tā visi trīs ir noslīka viens pēc otra.