Sēž migrants Muhameds satupis un saskumis, un spļauj caur savu lielu zobu spragu, cenšoties trāpīt vienā punktā. Te, pēkšņi, parādās feja un saka:
— Es esmu feja, sociālistiskā liberālā feja. Un atlidoju te, lai izpildītu trīs tavas vēlēšanās.
— Paskaties, kāds man caurums starp zobiem. Gribu, lai man ieliek jaunus zobus.
Nepaspēja Muhameds paskaidrot, kāpēc šī vēlēšanās ir kā pirmā, bet visā valstī jau sāka darboties likums, kas paredz bezmaksas zobu ārstēšanu un protezēšanu visiem migrantiem. Un arī Muhameda mutē bija saskatāmi spīdoši balti zobu, gluži kā aktieriem Holivudā.
— Bet vēl es ļoti skumstu par savām četrām sievām un piecpadsmit bērniem, kā arī par saviem vecākiem. Es gribētu, lai mēs visi kopā dzīvojam plašā villā, un lai mums vienmēr būtu daudz naudas.
Arī šī vēlēšanās tūlīt tika realizēta. Un uz mēbelētās villas galda lepni gozējās jaunais likums par sociālo ārvalstnieku ģimeņu apvienošanos. Savukārt villa tika apmēbelēta un aprīkota ar elektroietaisēm, saskaņā ar likumu par palīdzību bēgļiem.
Laimīgais Muhameds bija patiesi apjucis. Ko prasīt tagad? Bet viena vēlēšanās vēl bija palikusi.
— Es gribu būt īsts vācieties, gribu būt ar blondiem matiem un zilām acīm, un lai mani sauc Fricis Šulcs.
Nepaspēja viņš šo vēlēšanos paskaidrot, un sēž viņš atkal tupus tai pašā vietā, kur satika feju. Sēž neapmierināts, un spļauj mērķi caur zobu spraugu. Neizpratnē vēršas viņš pie fejas:
— Kas notika? Kur palikusi bezmkasas zobārstniecība, sociālā palīdzība?
— Kā gan tev, Frici Šulc, nav kauna diedelēt kaut ko no valsts! Tu taču esi pilsonis, saimnieks savā zemē! Tev par sevi jārūpējas pašam! Atrodi beidzot darbu un sāc kaut ko darīt!