Japāņu arhitektūra5

Japānā celtniecības pirmsākumi datējas ar 4.gt.p.m.ē. Taču no senākajiem paraugiem mazs kas ir saglabājies. Līdz ar to nozīmīgākie arhitektūras pieminekļi, kas saglabājušies visvairāk, ir radīti viduslaikos, sākot ar mūsu ēras 6.- 8.gs. Lai gan Japānas arhitektūra, ar budisma straujo izplatību ir iespaidojusies no Ķīna un Koreja arhitektūras, taču citzemju iespaidi arvien tika oratoriski sakausēti ar Japānā iepriekš iedibinātajām tradīcijām, un tas veicināja japāņu savdabīgās mākslas rašanos.

Japānā it nekas nav mūžīgs, viss pakļauts varenajiem dabas spēkiem, īpaši zemestrīcēm. Tādēļ gadsimtiem ilgi Japānā netiek celtas akmens būves, bet viss – no pilīm un cietokšņiem līdz pat zemnieku būdiņām - tiek veidots no vieglām koka konstrukcijām, stiklu vietā izmantojot slaveno japāņu papīru. Atšķirībā no citām zemēm, japāņu arhitekti nekad nav tiekušies pēc grandioziem izmēriem. Viss ticis pieskaņots cilvēka auguma proporcijām. Katras ēkas pamatā bija koka karkass, jumta segums balstījās uz stabiem, kas palīdzēja izturēt pazemes grūdienus. Tā kā sienām nebija balsta uzdevums, tās bija pārbīdāmas: aukstā laikā maināmas pret izturīgākām, bet karstā – izņemas, tādā veidā it kā sapludinot iekštelpas ar apkārtējo vidi. Japāņu mājokļa struktūra visā pilnībā saskaņojas dzenbudisma filozofijā: “dao”, “lietu ceļš” – viss ir vienots un atrodas nemitīgā tapšanas procesā, nevis gatavā esamībā, nav starpības starp iekšējo telpu un to, kas atrodas ārpus tās. Svarīgs ir termins “ma”, kas raksturo nevis reālu lietu, cilvēku, dzīvnieku vai vietu, bet enerģētiski nozīmīgo, netveramo.