Inkvizīcjas tiesa bija diezgan interesanta Romas katoļu baznīcas sastāvdaļa. Sākumā tā atbildēja par raganu medībām, bet vēlāk par gandrīz jebkādas katoļu baznīcai nelojālas darbības sodīšanu. Par raganu medībām raksti bijuši daudzi un dažādi, tāpēc pievērsīšos tieši inkvizīcijai.
Inkvizīcija vajāja ķecerus (jebkurš, kurš nepievērsās katoļticībai). Viņi bija pielīdzināti noziedzniekiem, burvjiem, raganām un visiem pārējiem radījumiem. Tu varēji nodot inkvizīcijai jebkuru, ko tu pazini, ja tev radās aizdomas, par to, ka viņš svētdienās strādā, nemaksā nodevas vai nakts vidū jāj uz pūķiem.
Reāli sanāca tā, ka kādam nepatika kaimiņš - man tam muļķim jāatdod maiss ar zelta naudu, baigi negribās. Aiziešu pie mācītāja un pastāstīšu, ka viņš skraida apkārt mēnesnīcā ar driādām.
Aizgāja cilvēks pie attiecīgajām instancēm. Galvenie paskatījās un padomāja, ka apsūdzētājam ir smuks zemes gabaliņš, varētu pievienot baznīcas zemēm. Un tā cilvēkam nāves spriedums arī tika parakstīts.
Bet ar to jau viss nebeidzās. Viņi varēja notiesāt cilvēku, tikai tad, ja viņš bija atzinies. Tad sākās spīdzināšanas pirmā daļa, kurā no cilvēka mēģināja izdabūt atzīšanos visā. Apmēram tādās lietās, kā pasaules gals un Kristus nogalināšana. Cilvēki mēdza nomirt jau šajā spīdzināšanas reizē, bet bieži viņi izdzīvoja un atzinās visos tiem piesietajos grēkos.
Sodi bija divu veidu: baznīcas un laicīgie.
Baznīcas sods bija samērā žēlīgs - vainīgo nolādēja, lika doties svētceļojumos un tādā garā.
Laicīgajos sodos inkvizīcijā strādājošie sadisti varēja ļaut pilnu vaļu iztēlei. Cilvēku iemūrēja telpā tikai pie maizes un ūdens, lika strādāt galerās utt.
Reiz lasīju par nāves soda izpildi. Reizi kaut kādā laika posmā izpildīja nāves sodu vairākiem cilvēkiem (grēcinieki sakrājās), atkarībā no tā vai viņi nožēloja vai nenožēloja grēkus, viņus vai nu vienkārši sadedzināja sārtā, vai iemūrēja nelielās būdās pilsētā, kur viņiem bija tikai maza atvere sienā, pa kuru cilvēki varēja iemest viņiem ēdienu.
Protams, bija arī nežēlīgāki nogalināšanas veidi. Par tādiem var izlasīt, piemēram, E. A. Po stāstā "Svērtenis un aka"
