Indiešu urdhvabahu reliģijas askēze ietver sevī tādus vingrinājumus kā dzimumlocekļa noslogošanu ar atsvariem, rokas turēšanu gaisā no sešiem līdz pat divpadsmit gadiem un stāvēšanu kājās neapsēžoties vai gulēšanu nekustoties arī no sešiem līdz divpadsmit gadiem.
Indiešu askēze37
Svaru celšanai ar dzimumlocekli būtībā ir tāda paša nozīmē kā ‘chabi’ vingrinājumam. Tas ir brīnums , ka dzimumloceklis netiek atrauts no pārējā ķermeņa šī vingrinājuma izpildes laikā. Šis vingrinājums tiek izpildīts tikai neilgu laika sprīdi un tad vēl uz kādu minūtīti vai ilgāk. Tik ilgi, lai parādītu ‘sadhu’ spēku, seksualitātes apliecināšanu.
Stāvošais viedais, kura vārds ir Khareshwari ir devis zvērestu neapsēsties vai neapgulties uz divpadsmit gadiem. Viņš var ‘atpūtināt’ kāju cilpā, kas ir iekārta zem viņa ‘šūpolēm’. Tas ir mokpilns ‘vingrinājums’, kājas ir uztūkušas un uz pēdas ir pastāvīga čūla. Khareshwari var pārvietoties, bet tas pārsvarā karājās savās stūra šūpolēs un vienkārši stāv. Šādi viedie tiek saukti par ‘Bajrang Das’ – ‘stāvošie viedie’, kuri nesēž nedz dienā, nedz naktī. Viņš guļ stāvot kājās ar ķermeņa augšdaļu pārkaroties pāri šūpolēm. Un metāla šķīstības josta sedz viņa ģenetālijas. Koks ir tradicionāla vieta stāvēšanas ‘vingrinājumam’, ne tikai tāpēc, ka šūpoles var iekārt koka zaros, bet arī tāpēc, ka viedie tiek identificēti ar koku. Tam ir arī savs termins – ‘vrik-asana’, kas nozīmē ‘koka poza’. Un patiešām, Khareshwari sāk atgādināt koku – viņa saliektā kāja atgādina sakni, kas tiecās ieurbties zemē.