Tomēr tikai astoņpadsmitajā gadsimtā Valentīndienas mīlestības vēstuļu sūtīšana kļuva par ļoti populāru nodarbību. Mūsdienas kā visiem ir zināms „Valentīni” ir sirds veida apsveikumu kartiņas ar paša labākā novēlējumiem, atzīšanos mīlestībā, rokas un sirds piedāvājumiem vai arī vienkārši ar mīļiem jociņiem, kurus neparaksta un saņēmējam pašam jāuzmin no kā apsveikums ir saņemts. Saviem mīļajiem var dāvināt arī rozes, jo tiek uzskatīts, ka rozes simbolizē mīlestību, kā arī dažāda veida sirds konfektes un citus sirds veida priekšmetus, lietiņas nu un, protams, Valentīna dienas simbolu – mmazu eņģelīti Kupidonu. Kāpēc tieši Kupidons tiek uzskatīts par Valentīndienas simbolu? Atbildi uz šo jautājumu vajag meklēt senajos laikos, tāpēc, ka no senajiem laikiem tiek uzskatīts, ka Kupidons ir Venēras dēls, bet Venēra kā zināms ir mīlestības dieviete. Kupidons ir mazs, draisks eņģelītis ar loku un bultām, un ja ticam burvīgajam mīlestības stāstam, viņš ar vienu burvju bultas trāpījumu var piespiest cilvēku iemīlēties.
Bet tagad mazliet par pašu Valentīnu, kāpēc tieši Valentīns un ko viņš izdarīja, ka cilvēki līdz šim brīdim atceras viņa vārdu? Diemžēl, par pašu Valentīnu mūsdienās ir maz zināms. Runā, ka viņš dzīvoja mūsu ēras trešajā gadsimtā, senajā Romā. Pēc vieniem nostāstiem viņš bija parasts kristiešu mācītājs, bet pēc citiem nostāstiem viņš pat ir celts bīskapa godā. Runā arī, ka viņš bija jauns, skaists, labsirdīgs un atsaucīgs. Ir zināms, ka viņš aizrāvās ar dabas zinātnēm un medicīnu.
Dzīvoja Valentīns tajā pašā laikā, kad Romā valdīja imperators Klaudijs II, kurš ļoti cienīja Romas leģionārus, bet pavisam necienīja kristiešus. Kaujas gara saglabāšanai viņš izdeva pavēli, līdz ar kuru aizliedza leģionāriem precēties, jo uzskatīja, ka precējies leģionārs ļoti daudz laika pavada ar savu ģimeni un viņa domas nekalpo impērijas labā.
Bet Valentīns nenobijās imperatora aizlieguma un viņš slepeni laulāja mīlniekus leģionārus. Pie tam, tā kā viņš bija ļoti labsirdīgs cilvēks, viņš vel tajā paša laikā centās samierināt sastrīdējušos pārus, rakstīja mīlestības vēstules cilvēkiem, kuri paši to nevarēja uzrakstīt un dāvināja ziedus cilvēkiem, kurus laulāja.
Diemžēl Valentīna darbu neizdevās paturēt noslēpumā un 269. gada beigās Valentīnu apcietināja un ātri vien parakstīja pavēli par nāvessodu.
Leģenda stāsta, ka viņa pēdējās dzīves dienas bija ļoti romantiskas, pēc vienam avotiem viņā iemīlējās akla cietumnieka meita, bet tā kā Valentīns bija mācītājs, viņš bija devis celibāta zvērestu un nevarēja atbildēt meitenes jūtām, bet nakti pirms nāvessoda (13 februārī) viņš tomēr aizrakstīja viņai mīlestības vēstuli. Pēc citiem avotiem Valentīns pats iemīlējās skaistā meitenē un tā kā viņš aizrāvās ar medicīnu, viņš nāvessodu gaidot izārstēja meiteni no akluma.
Bet kā bija patiesībā, diemžēl, mēs jau neuzzināsim, taču neapšaubāmi ir tas, ka jauns kristiešu mācītājs tiešām gāja boja mīlestības dēļ. Un mīlestības, viņa neilgajā dzīvē bija pārsteidzoši daudz – mīlestība pret Dievu, mīlestība pret skaisto meiteni, mīlestība pret cilvēkiem, kuriem viņš palīdzēja kā mācītājs, ārsts un kā vienkārši brīnišķīgs cilvēks ar lielu, labsirdīgu dvēseli.
Nav pārsteigums, ka par Valentīnu neaizmirst un izvēlējās viņu par simbolu visu mīlētāju dienai. Kā kristīgais moceklis, kurš cieta par savu ticību Valentīns bija iecelts svēto kārta. Rietumu Eiropā Valentīndienu svin kopš XIII gadsimta, ASV kopš 1777. gada. Tagad arī mums Latvijā šie svētki ar katru gadu kļūst ar vien populārāki un tāpēc vismaz vienu dienu gadā rakstīsim un sūtīsim viens otram mīlestības vēstulītes ar pašsacerētiem dzejolīšiem, būsim priecīgi un laimīgi kopā, aizmirstot par ikdienas rūpēm un nepatikšanām, skūpstīsimies un vienkārši būsim laimīgi un kas zina, varbūt jums izdodas šo dienu pagarināt par nedēļu, mēnesi, gadu un visu dzīvi. Mīlēsim viens otru un vienkārši būsim laimīgi.
bet bildes feinas 
